Sulainis. Zināma lieta, ka nav tādi.
Chļestakovs. Kādi tad?
Sulainis. Par sevi protams, kādi! viņi, kā zināms: viņi maksā naudu.
Chļestakovs. Es ar tevi, muļķi, neiešu strīdēties. (Uzlej zupu un ēd.) Kas tad tā tāda par zupu? Ūdeni tu te bļodā esi ielējis: nekādas garšas nav, tikai smaka. Šitādu zupu es negribu, dod man citu.
Sulainis. Dodiet šurp. Saimnieks sacīja: ja negribat, tad nevajag ar.
Chļestakovs (ar roku aizsargādams ēdienu). Nu, nu, nu … liec mieru, muļķi! Tu esi paradis ar citiem tā apieties: es, brāl, esmu no citas sugas! Ar mani tu pielūko… (Ēd.) Ak kungs, kas tā par zupu! (Ēd.) Man liekas, neviens cilvēks pasaulē nav ēdis tādu zupu: tādas kā spalvas sviesta vietā. (Griež vistas galu.) Ai, ai, ai, kas tā par vistu! Dod šurp cepeti! Tur vēl palikās drusku zupas, ņem, Osip, sev. (Griež cepeti.) Kas tas par cepeti? Tas nav cepetis.
Sulainis. Kas tad tas ir?
Chļestakovs. Velns viņu sazin, kas tas ir, bet cepetis gan ne. Te jau cirvis izcepts gaļas vietā. (Ēd.) Krāpnieki, blēži! Ko viņi dod ēst! Žokļi sāks sāpēt, kamēr apēdīs vienu tādu gabaliņu. (Baksta zobus ar pirkstiem.) Nelieši! Bet gluži tā kā koka miza — nekā nevar izdabūt laukā, zobi paliks melni no šitāda viruma. Krāpnieki! (Noslauka muti salvetē.) Vairāk nekā nav?
Sulainis. Nav.
Chļestakovs. Blēži! Nelieši! Kaut jel mērci devuši vai kādu saldumu. Zuļiki! Plēst tikai zin iebraucējus.
Sulainis (kopā ar Osipu novāc un aiznes traukus).
SEPTĪTAIS SKATS
Chļestakovs, vēlāk 0 s i p s.
Chļestakovs. Tiešām, liekas, it kā nebūtu ēdis; vēl vairāk sagribējās. Bijusi sīka nauda, sūtītu uz tirgu, lai kaut kliņģeri nopērk.
Osips (ienāk). Tur diez kādēļ pilsētas priekšnieks atbraucis, apvaicājas un prasa pēc jums.
Chļestakovs (pārbijies). Še tev! Tas lops, traktiernieks, jau paspējis nosūdzēt. Ja nu viņi mani tiešām stiepj uz cietumu? Nu ko? Pieklājīgā kārtā, es gandrīz… nē, nē, es negribu! Tur patiesībā vazājās oficieri un citādi ļaudis, un es kā par nelaimi jau saskatījos un samirkšķinājos ar kādu tirgotāja meitiņu … Nē, es negribu … Un ko viņš patiešām? kā viņš īstenībā iedrošinās? Vai es" viņam esmu kāds tirgonis vai amatnieks? (Drošinādams sevi, taisni izstiepdamies.) Es viņam teikšu: «Kā jūs iedrošināties? Kā jūs…» (Durvju rokturis pagriežas; Chļestakovs nobāl un saraujas.)
ASTOTAIS SKATS
Chļestakovs, pilsētas priekšnieks un Dobčinskis.
(Pilsētas priekšnieks ienācis apstājas. Abi ar Chļestakovu izbijušies, ieplestām acīm brīdi skatās viens otrā.)
Pilsētas priekšnieks (mazliet saņēmies, rokas gar sāniem). Pazemīgi sveicinām! …
Chļestakovs (palokās). Man ir tas gods! …
Pilsētas priekšnieks. Atvainojiet.
Chļestakovs. Nekas, nekas …
Pilsētas priekšnieks. Man kā šīs pilsētas priekšniekam pienākums rūpēties par to, lai iebraucējiem un visiem labdzimušiem cilvēkiem neceltos nekādas neērtības …
Chļestakovs (sākumā drusku stostās, uz beigām runā skaļi). Jā, ko lai dara? … Nav mana vaina … Es tiešām samaksāšu … Man atsūtīs no muižas. (Bobčinskis iebāž galvu pa durvīm.) Viņš ir vairāk vainīgs: gaļu man dod tik cietu kā koka gabalu; un zupa — velns viņu zina, ko viņš tur bij ielējis, es to izgāzu pa logu laukā. Veselām dienām viņš mani badā mērdē… tēja tāda savāda: pēc zivīm smird, ne pēc tējas. Kādēļ tad mani… Kas par iedomām!
Pilsētas priekšnieks (nobijies). Atvainojiet, es tiešām neesmu vainīgs. Tirgū man gaļa vienmēr laba. Cholmogoras tirgoņi ieved, tie ir krietni cilvēki un uzvedas labi. Es patiešām nezinu, kur viņš ņem tādu. Bet, ja jau jums še nepatīk, tad… Atļaujiet jūs lūgt braukt man līdzi uz citu dzīvokli.
Chļestakovs. Nē, es negribu! Saprotu, ko nozīmē uz citu dzīvokli: tas ir — uz cietumu. Jā, kas jums par tiesību? Kā jūs iedrošināties! … Ziniet… es, es Pēterburgā kalpoju. (Sadūšojas.) Es, es, es …
Pilsētas priekšnieks (sāņus). Ak kungs un jēziņ, kāds dusmīgs! Visu zina, visu nolādētie tirgoņi izstāstījuši!
Chļestakovs (sadūšodamies). Un, kaut jūs ar visu savu pulku nāktu man pakaļ — neiešu. Es taisni pie ministra! (Ar dūri uz galda sizdams.) Ko jūs iedrošināties!? ko jūs?
Pilsētas priekšnieks (taisni izstiepies, visā augumā trīsēdams). Apžēlojieties, nepazudiniet! Man sieva un mazi bērni… nepadariet cilvēku nelaimīgu!
Chļestakovs. Nē, es negribu! Ko vēl ne! Kas man daļas! Tāpēc, ka jums sieva un bērni, man jāiet cietumā, tad tā joki! (Bobčinskis pabāž galvu pa durvīm un nobijies atraujas.) Nē, pazemīgi pateicos, to es negribu.
Pilsētas priekšnieks (drebēdams). Aiz nezināšanas, nuidie' tikai aiz nezināšanas. Un trūkuma spiests… Padomājiet paši: kroņa algas nepietiek, pat ko tēju un cukuru nopirkt. Ja nu arī bijuši kādi kukuļi, tad tikai paši niecīgākie: kaut kas no ēdamā vai uzvalkam. Un, kas zīmējas uz apakšoficiera atraitni, to, kas nodarbojas ar tirgošanos un kuru es esot licis izpērt… tie ir meli, nudie' meli. To izdomājuši mani ienaidnieki; tie ir tādi ļaudis, kas gatavi mani dzīvu apēst.
Chļestakovs. Ko? Gar tiem man nav nekādas daļas… (Pārdomās.) — Es tomēr nesaprotu, kādēļ jūs man stāstāt par saviem ienaidniekiem un kaut kādu apakšoficiera atraitni… Apakšoficiera atraitne, tas ir pavisam kas cits, bet mani jūs nemēģiniet izpērt, tas jums neizdosies… Ko vēl ne! paskat tik!… Es tak samaksāšu, samaksāšu, tikai tagad man nav. Tāpēc vien jau sēžu šeit, ka man nav ne kapeikas!
Pilsētas priekšnieks (sāņus). Smalks āķis! Ek, kā grib ķert! Kādu miglu laiž acīs! sazin nu, kur gals, kur mala! No kuras puses ķerties klāt. Nu, bet jāmēģina, lai ir, kas ir. Jāmēģina uz labu laimi, lai iznāk, kas iznāk! (Stipri.) Ja jums tiešām vajadzētu naudas vai kā cita, tad es esmu gatavs tūliņ izpalīdzēt. Iebraucējiem pakalpot — tas mans pienākums.
Ch|estakovs. Aizdodiet, aizdodiet man! Es tūliņ samaksāšu traktierniekam. Man vajadzētu tikai pāra simts rubļu vai pat mazāk.