- Šo ieleju mums dāvājis Kadaīrs. Viņš atvedis mūs šurp jau tad, kad pasaulē vēl valdīja tumsa. Pēc tam viņš radīja mums zvaigznes, lai debess nestāvētu tukša, viņš pakāra pie tās mēnesi, kas apgaismoja mūsu taku. Bet joprojām bija pārāk tumšs, lai varētu augt koki, un viņš iekāra debesīs sauli, un kopš tiem laikiem pasaule ir šāda. Mēs dzīvojam šajā ielejā, jo mēs esam Kadaira bērni.
Sanone drūmi pārlaida skatienu pār klausītāju sejām, dziļi ievilka elpu un pāršķēla sastingušo klusumu ar vienu vienīgu vārdu:
- Karognis!
Sasku sievas aizsedza sejas, vīri iestenējās kā sāpēs. Tani ar interesi visu vēroja, bet nesaprata nenieka. Sanone tagad staigāja šurpu turpu gar ugunskuru, un viņa balss skanēja skaļi un pavēloši.
- Karognis bija atnācis šo neradījumu, šo maragu izskatā, un tie tika sakauti. Tie, kas izglābās, ir aizbēguši. Bet ar to viss vēl nav beidzies. Kamēr tie ir dzīvi, dzīvs ir arī Karognis, un kamēr vien dzīvo Karognis, mēs nevaram justies droši. Tāpēc pie mums ir atnācis Kadaīrs šā jaundzimušā mastodonta veidolā, un viņš parādis, kā uzveikt Karogni. Mastodontu ļaudis uzbruks maragiem un iznicinās tos.
Viņš drudžaini noliecās, sagrāba vēl vienu degošu zaru un ņēmās to vēcināt, kliegdams:
- Mēs iesim kopā ar jums! Mēs nomaitāsim Karogni! Mēs cīnīsimies plecu pie pleca! Svēto dzīvnieku slepkavas aprīs uguns!
Pietika ar Sanones žestiem, lai sajūsmā aurotu arī tie, kas vārdus nesaprata. Lēmums bija vienprātīgs un nelokāms. Visi runāja cits caur citu, un tracis bija tik liels, ka Herilakam nācās ilgāku laiku saukt ļaudis pie kārtības, līdz viņš tika pie vārda.
- Pietiek! Esam tikuši skaidrībā, ka mēs visi esam gatavi sekot Kerika aicinājumam. Tagad viņam būtu jāizstāsta, kā mēs to veiksim. Lai runā Keriks!
Un viņš runāja.
- Klausieties, kas mums jādara! Tiklīdz kalnu pārejās nokusīs sniegs, mēs - visi samadi kopā - atkal šķērsosim kalnus. Šajā gājienā maragi var mūs novērot, un pilnīgi skaidrs, ka viņpus kalniem viņi mūs novēros bez mitas. Tieši tāpēc viņiem jāredz, ka samadi ceļo pilnā sastāvā - ar sievietēm un bērniem -, ka tas nav tanu karapulka maršs. Tā mēs viņus maldināsim. Savā ceļā uz rietumiem mēs sastapsim arī citus samadus, pievienosimies tiem, atkal nošķirsimies, jauksim pēdas. Maragiem mēs visi šķietam vienādi, un viņi noteikti mūs pazaudēs. Tikai pēc tam mēs dosimies tieši uz okeāna krastu. Mēs medīsim un zvejosim - tieši tāpat kā pirms pēdējām kaujām -, un maragi to redzēs, un viņi savā starpā spriedis par to, un viņi nodomās, ka te atkal ir kādas lamatas.
Keriks bija daudz prātojis par šo plānu, cenzdamies iedomāties sevi jilanē lomā. Vaintē lomā - jo viņš zināja, ka viņa joprojām siro pa pasauli ar saviem fārgaju karapūļiem un darīs to, kamēr vien elpos. Protams, viņa nojautīs viltu, viņa darīs visu iespējamo, lai tanu izliktajos slazdos iekristu viņi paši. Ir daudz dažādu veidu, kā to izdarīt, bet Kerikam tas vairs nerūpēja: kad Vaintē uzbruks, samadu tur vairs nebūs.
- Bet mums vienalga, ko nodomās maragi, - Keriks turpināja, - jo, pirms uzbrucēji mūs sasniegs, samadi būs jau aizgājuši no krasta. Mēs tur uzturēsimies tikai tik ilgi, lai sagādātu iztiku ziemai. Tas nenāksies grūti, jo mums būs pulka mednieku, un visai nedaudz ēdāju. Proti, atceļā pār kalniem mēs sadalīsimies: samadi turpinās uzsākto gaitu uz drošo patvērumu sniegos, bet maragu mednieki dosies uz dienvidiem. Ātrā solī. Mums būs nedaudz ēdamā, bet galvenokārt iztiksim no medibām. Herilaks zina kalnu takas, viņš tās mērojis jau divas reizes. Mēs virzīsimies caur mežu veikli, kā jau mednieki, un, jādomā, - mūs nepamanīs. Lai gan - maragiem ir daudz acu, un nevajag cerēt, ka izdosies nevienai nepa- trāpīties. Tam gan nav nozimes. Viņi nespēs mūs aizkavēt. Viņiem ir ļoti maz mednieku, kas zina, kas darāms mežā, bet mūsu ir daudz. Ja viņi meklēs nāvi uz mūsu šķēpiem, viņi to atradīs. Ja mums pretī sūtīs fārgaju armādas, viņi kritīs blāķiem. Mēs slēpsimies mežā un gaidīsim īsto laiku. Uzbrukumam piemēroti ir sausie vēji pirms lietavām. Tad arī iesim un nokurināsim viņu midzeni. Tas ari viss.
Tas nu bija izlemts. Ja kāds arī nepiekrita, tas acimredzot klusēja, jo visi klaigātāji bija noskaņoti cīņai.
Kad ugunskurs bija izdedzis un runas - izrunātas, ļaudis izklīda un atgriezās savās teltīs vai alās. Armuna pieglaudās Kerika plecam.
- Vai tev tas noteikti vajadzīgs? - viņa vaicāja, kaut gan balsī skaidri skanēja pārliecība, ka jaunekli nekas no tā neatturēs. - Neesi pārāk bravūrīgs! Es nevēlētos dzīvot pasaulē, kurā tevis nebūtu.
- Es bez tevis arī ne. Bet - kas jādara, jādara. Šis neradījums, šī Vaintē vajās mani, līdz viens no mums būs miris. Es piesaku karu Alpīsakai: ja kādam jāmirst, lai tā ir viņa. Kad nebūs Vaintē, kad būs iznīcināta viņas pilsēta un visas jilanē, mēs varēsim dzīvot dieva mierā. Un ne agrāk. Mums nav citas izejas.
XXVIII
Ne bridi kopš Vaintē atgriešanās Alpīsakā Malzasa neslēpa savu atsalumu pret viņu. Pret pirmo sarnjenoto kopš neminamiem laikiem, kuras vara dažkārt aizēnojusi pat eistaā autoritāti… Malzasa bija samierinājusies ar to un apsveikusi visus Vaintē vadītos priekšdarbus, bet kaunpilnā atgriešanās no rietumiem draudēja ar krišanu nežēlastībā. Lieki piebilst, ka Vaintē neko citu arī negaidīja.
Pirms tas notika, pilsētas spēki bija pilnībā nodoti Vaintē rīcībā, un viņa varēja izmantot arī tālā aizjūras kontinenta palīdzību. Tā pati araketo flote, kas savulaik atveda uz Alpīsaku Inegbanas pilsones, atkal un atkal kuģoja uz vienu vai otru Entobanas pilsētu ar priecējošām ziņām: aiz Rietumjūras esot vesela jauna pasaule, tur jau esot nodibināta pilsēta Alpīsaka. Šī Alpīsaka, kas tur aug un plešas svešās malas pirmatnībā, varot palīdzēt Entobanas pilsētām atbrīvoties no liekajām fārgajām, kas ņudzēja ielās un lielos daudzumos patērēja ēdamo. Ikvienas pilsētas eistaā ar prieku atbrīvojās no nevēlamo fārgaju nastas un piedevām vēl ziedoja arī pa kādam lopam vai kultūraugam, kas Alpīsakā varētu noderēt.