Kamēr araketo ceļoja, cieši līdzās Alpīsakas maketam auga Džendazi kontinenta makets. Sākumā mērnieces pilnībā orientējās tikai piejūras zemēs uz ziemeļiem no Alpīsakas, bet tālāk no okeāna maketā pletās tukšums. Spiegputniem lidojot aizvien tālāk, krājās attēli arvien no jaunām, neredzētām zemēm. Prasmīgās jilanē saskatīja šajos pleķos kalnus un upes, ielejas un mežus, un makets pieņēmās pilnībā un detaļu bagātībā. Uz vakariem no Alpīsakas stiepās silta jūra ar mežonīgu piekrasti. No leknās zemes, kas vēl gaidīja jilanē saimnieces roku, tajā ieplūda platas upes. No zemes, kura jāatbrīvo no astazoiem…
To klātbūtne šajā citādi nevainojamajā ainavā bija tīrais negals. Tur nu šie piemājoja, gandrīz visi - ziemeļpusē, un šo zvēru bari bija rūpīgi atzīmēti maketā. Midzeņi rindojās saraustītā, izliektā ķēdē no okeāna līdz pat augstajiem kalniem, tieši gar ledāju un sniegu dienvidu robežu. Kad pienāks laiks - gan sadabūs zvērus rokā un apsitīs. Reiz jau dažas grupas bija panākušās tuvāk; Vaintē tad sasēdināja fārgajas jaunajos araktopos un tarakastos un devās sirojumā, apkāva draņķus un pārpalikušos iedzina atpakaļ ledos. Ar katru šādu uzvaru Vaintē kāpa aizvien augstāk. Tikai ļoti rupja kļūda varēja likt viņai zemu krist.
Kad atklājās, ka aizvien vairāk astazou vienā mierā virzās šurp no ziemeļu sniegiem, Vaintē iedegās; ir taču laiks mūdžus apslaktēt! Attālums gan pamatīgs, bet galīgs, kamēr viņas atriebības dziņa - bezgalīga.
Lai pārvestu fārgaju masas un to jājamlopus uz mērķim tuvāko punktu krastā, vajadzēja milzumdaudz araketo. Ziemas nogalē Vaintē bija komandējusi tādu armiju, kādu pasaule vēl nebija redzējusi. Smagi bruņota un apgādāta arī ar līdzekļiem nakts aizsardzībai, tā bija virzījusies dziļi iekšzemē. Katra astazous atrašanās vieta bija zināma, un barus varēja it viegli iznīdēt vienu pēc otra. Tam vajadzēja būt astazou beigu sākumam. Bet - armija atgriezās sakauta…
Vēsts par notikušo sasniedza pilsētu sen pirms fārgajas spēra pirmo soli krastā. Kad Vaintē atskaitījās padomei, Malzasas tās sastāvā nebija. Eistaā prombūtne bija gana daiļrunīga. Padome salti uzklausīja paskaidrojumus, uzskaitīja zaudējumus un palaida Vaintē brīvsolī - kā tādu ierindas fārgaju.
Pēc šā kritiena Vaintē meta līkumu ap ambesedu, lai neredzētu jilanē drūzmu un neredzētu eistaā varaskrēslu pašā pilsētas sirdī. Viņa turējās nomaļus un gaidija kādu ziņu, bet velti. Viņa bija kritusi nežēlastībā, un viņu apmeklēt varētu tikai kāda no tām, kas pašas izpelnījušās līdzīgu attieksmi.
Dienu ritumā viņa sagaidīja tikai vienu viešņu, turklāt tādu, ko labprātāk nebūtu redzējusi. Lai nu kā - no savas efenselē neklājas vairīties.
- Man bija jābūt tavā vietā, - Vaintē grīni norūca. - Vienigā, kas uzdrīkstas tikties ar mani, - lūk, Nāves Meita!
- Es gribu aprunāties, efenselē! Esmu daudz dzirdējusi par beidzamo sirojumu, un tas mani vienādiņ skumdinājis.
- Neba nu mani tas sajūsmina, efenselē. Es devos karagājienā kā sarnjenoto, bet tagad te kvernu un gaidu uzaicinājumu, un varbūt arī velti gaidu. Ej nu saproti, vai esmu vēl sarnjenoto, vai kas zemāks par pēdigo fārgaju.
- Neesmu nākusi tevi vēl vairāk sarūgtināt. Lai gan - kas augstu kāpj…
- …tas zemu krīt! Paturi savus aforismus jūsējo slakai! Es labi zinu tās stulbības, ko jums klāstīja sludinātāja Fārnekseja, un man tās visas pie vienas vietas.
- Centīšos nekavēt tevi pārlieku. Es tikai gribēju uzzināt, cik daudz patiesibas ir dažās čukstus pārstāstītās tenkās…
Vaintē ar strupām īkšķu kustībām aprāva Engas runu.
- Man vienaldzīgas stulbo fārgaju pļāpas, es netaisos tās apspriest!
- Tad runāsim tikai par faktiem, - Engas kustības kļuva drūmi noteiktas: no viņas nevarēja tik viegli atkratīties. - Ir neapstrīdamas lietas, ko zinām mēs abas. Peleinē sašķēla Meitu rindas, sējot šaubas un neticību. Viņa ne vienu vien pārliecināja, ka tu ved taisnā cīņā, un tās papildināja tavus karapūļus, tās devās slepkavot. Un neatgriezās…
- Dabiski, - Vaintē žesti bija tik apvaldīti, ka tik tikko ļāva uztvert sauso informāciju. - Beigtas gan.
- Tu tās nogalēji!
- Ne es. Astazoi.
- Tu viņas neapbruņotas sūtiji kaujā! Sūtīji drošā nāvē!
- Sūtiju līdz ar visām citām. Viņas pašas atteicās no ieročiem.
- Kāpēc? Saki man! - Enga bijīgās gaidās paliecās uz priekšu, un Vaintē soli
atkāpās.
- Man nav nekādas patikas ar tevi te mēli trīt. Ej projām!
- Vispirms atbildi! Esmu daudz prātojusi par šīm lietām un nonākusi pie neizbēgama slēdziena, ka viņu rīcības pamatojums ir izšķirošs mūsu pastāvēšanai kā tādai. Mums ar Peleinē bija domstarpības Jūganinepsas mācības tulkojumā. Peleinē un tās sekotājas atzina tavu lietu par taisnu un devās tev talkā. Tagad viņas ir pagalam. Kāpēc?
- No manis nekādu atbildi neizspiedīsi! Ne ar pušplēstu vārdu nepabalstīšu tavu satrupējušo filozofiju. Lasies!
Vaintē stāvēja nesatricināma kā mūris, bet Enga izslējās pretī kā klints:
- Aizbraukšanas dienā viņām bija ieroči, bet krita viņas tukšām rokām. Tu saki, ka tā bijusi viņu brīva griba. Bet tava griba, sūtot viņas nāvē, bija parastas slepkavas vai trulas slakteres cieniga!
Lai kā Vaintē tas nepatika, mērķtiecīgie apvainojumi viņu aizskāra; lūpas jau noraustījās, bet vārdi pār tām vēl nenāca. Enga tikai bēra bez apstājas.