- Es tev pastāstīšu, bet tikai tev vienai, Stalan! Var jau būt, ka pēdējais uzbrukums bija kļūda. Bet neviena taču nezināja, kā tas beigsies; mēs visas bijām sacerējušās uz slavas fanfarām. Pat tā tur, kas tagad nevēlas ar mani runāt.
Viņa piepeši apsviedās uz riņķi un iegrūda Stalanai ikšķi krūtīs.
- Tad lūk, uzticamo Stalan: saki man, kā tas nākas, ka visu laiku tu manis vairījies, bet nu atkal esi klāt?
- Zaudējumi jau piemirsušies. Galu galā, vairums bojā gājušo bija fārgajas. Tagad jau kādu laiku runā tikai par tām jilanē, kas mežā kritušas no astazou īkšķiem, par liedagā nomaitātajiem vīrišķiem… Esmu raudzījusi, lai cik iespējams vairāk jilanē dabūtu aplūkot putnu sanestās bildes - tās ar astazoiem. Jilanē skatās un niknojas. Un neizpratnē vaicā, kāpēc astazou slaktiņi pārtraukti…
Vaintē gandarīta pat ieķērcās.
- Uzticamo Stalan, es tevi nenovērtēju! Kamēr es vienatnē auklēju savu naidu, tu esi gādājusi, lai manai atstumtībai pienāktu gals! Un neļāvusi aizmirst astazous! Un atgādinājusi par to nodarījumiem! Visapkārt drūzmējas astazoi, kam trūkst dzelkšņa sānos! Tā gan! Drīz viņas pašas nāks pie manis, Stalan, jo atcerēsies, ka astazou iznicināšana ir īstais darbiņš, ko uzticēt man! Mums ir misējies, bet mēs esam mācījušās no savām kļūdām! Turpmāk tā lieta ies no rokas! Mēs ievāksim astazous, kā ievāc lopbarības augļus no kokiem! Līdz koks būs kails un viņi būs projām, un Džendazi piederēs jilanē no viena okeāna līdz otram!
- Es būšu kopā ar tevi, Vaintē! Kopš pašas pirmās reizes, kad es redzēju astazou, es sapratu: astazoi vai jilanē! Vieniem jāmirst…
- Tiesa gan! Tā ir mūsu nolemtība, mūsu uzdevums… Pienāks diena, kad pēdējā astazous galvaskauss karāsies pie Vēstures Sienas.
Stalana atbildēja klusām un ar dziļu pārliecību:
- Tās būs tavas rokas, Vaintē, kas to tur pakārs. Tavas, un ne citas.
XXIX
Džendazi maketa ikvakara apmeklējumi pirms saulrieta izvērtās Vaintē par paradumu. Ap to laiku celtnieces jau bija projām, dienas darbi apdarīti, un viss krēslainais plašums bija viņas rīcībā. Te viņa izpētīja, kas jauns dienas gaitā nācis klāt, vai putni atnesuši kādus jaunumus. Bija jau vasara, dzīvnieku bari migrēja, arī astazou pulciņi sakustējās. Vaintē vēroja, kā tie apvienojas lielākos baros, tad atkal izklīst, un beigu beigās nav vairs skaidrs, kur kurais bars nokļuvis.
Vakarā viņu šeit apciemoja Stalana un atnesa svaigi saņemtus uzņēmumus, lai salīdzinātu tos ar telpisko atveidu. Vaintē kāri kampa attēlus un rūpīgi tos caurskatīja, cik nu rieta blāzma atļāva. Jo raugi, reiz Stalana bija nejauši uzskrējusi Vaintē mielojam acis ap maketu šajā diennakts laikā, un kopš tās reizes bez vārdos izteiktas vienošanās bezmaz ik vakarus atnesa jaunus attēlus ar kustīgajiem astazou pulciņiem. Tādējādi Vaintē ne sliktāk kā citas pilsones zināja par radījumiem, kurus bija nozvērējusies iznīcināt.
Tā kā Vaintē vairs nebija teikšanas norīkot spiegošanas lidojumus, viņa samierinājās ar to, ko liktenis sniedza. Lai kurā tālās dienvidu ielejas vietā arī attēls būtu uzņemts, viņa to rūpīgi caurskatīja. Vaintē nepārsteidza, ka kādu dienu ādu nojumes bija nozudušas līdz ar lielajiem zvēriem. Keriks laidās lapās, pirms viņa atgriežas! Bet nekur jau viņš neglābsies, Vaintē par to nešaubijās.
Visu garo vasaru viņa pavadīja, apgūstot maketu, un klusibā gaidīja. Modrās acis sekoja daudzo pulciņu kustībai un ievēroja, ka viens no lielākajiem astazou bariem nerimtīgi virzās uz austrumiem. Šis bars atstāja patvērumu kalnos un tuvojās okeāna krastam; Vaintē joprojām cieta klusu. Tie apmetās uzbrukumam ērtā attālumā no jūras, bet viņa tikai aizvien nogaidīja. Viņas pacietībai nebija mēra. Stalana ziņoja, ka astazou bīstamais tuvums dara jilanē īgnas un modina neizpratni, kāpēc gan tie vēl nav padzīti. Šī murdoņa nonāca ari Malzasas ausīs, ari eistaā redzēja kartes - un no viņas gaidīja rīcību. Sabiedrības spiediens tagad vērsās pret viņu, nevis Vaintē, kurai tas, savukārt, deva spēku savaldīt savas dziņas. Domas par šo lietu joprojām tracināja, bet viņai nebija nekā ko zaudēt, toties iegūt varēja daudz. Kad pie viņas ieradās fārgajas, Vaintē izdevās noslēpt saviļņojumu nāves saltā stingumā.
- Ir ziņa, Vaintē. No eistaā.
- Runā!
- Tev tūdaļ jādodas uz ambesedu!
- Brīvi! Es eju.
Vaintē jau sen gatavojās šim brīdim, diendienā prātodama, cik ilgu izturēt pauzi starp ziņas saņemšanas brīdi un ierašanos. Lielu ne: nav vērts bez jebkāda labuma kaitināt Malzasu. Viņa bija gribējusi arī uzklāt rokām rituālos rakstus, bet atmeta šo domu. Izrādīšanās būtu lieka. Viņa tikai uzpilināja uz delnām smaržīgu eļļu, ierīvēja to arī sekstē, kas noslēpumaini ievizmojās, un atlikumu izzieda pa apakšdelmiem. Tas arī viss. Tad viņa bez steigas, bet pa taisnāko ceļu devās uz ambesedu. Šeit, pilsētas sirdī, viņa pati reiz sēdējusi kā eistaā. Bet - kas viņa ir šobrīd? Nožēlas sagrauzta lūdzēja? Nē, nekas tamlīdzīgs: viņa drīzāk nomirtu, nekā lūgtos. Vaintē bija cieši apņēmusies uzklausīt rīkojumus un kalpot Alpīsakai - un ne vairāk. Šis lēmums paudās ik kustībā, ik solī.
Ambeseds bija paplašināts, lai spētu uzņemt Inegbanas pilsoņu papildinātās jilanē masas. Viņas drūzmējās bariņos, viss pūlis lēnām mutuļoja un čaloja. Savākusies tauta zināja par gaidāmo Vaintē ierašanos, viena pēc otras it kā neviļus deva viņai ceļu, bet Vaintē nemanīja sev pievērstus skatienus un nedzirdēja, ka kāda sveicinātu. Viņa bija klāt, bet, kamēr Malzasa nebūs viņu uzrunājusi, neviena nepagodinās viņu ar uzmanību.
Pūlītis ap eistaā mazliet pašķīrās, dodot Vaintē ceļu, bet citādi nelikās ne zinis. Viņa nepievērsa uzmanību šai aizvainojošajai attieksmei un nelokāmi turpināja gaitu uz eistaā varaskrēslu. Pie Malzasas sāniem dīžājās Stalana. Medniece uztvēra Vaintē skatienu, un viņas delnas iekrāsojās sveicienā. Vaintē sveicienu atņēma, klusībā nozvērēdamās neaizmirst uzdrīkstēšanos, kas slēpās aiz šīs vienkāršās atzinības vispārēja noraidījuma gaisotnē.