- Kas tie par savādiem rīkojumiem, Vaintē? Ko tu vēlies darīt ar Dzīvības Meitām?
- Es esmu sarnjenoto, un kā pie tādas tev būs pie manis vērsties!
Enga spītīgi saslējās, bet laikus apķērās, ka personiskais lepnums šobrīd jāatstāj otrajā plānā.
- Esmu rīkojusies pārsteidzīgi, sarnjenoto. Es, zemākā, vēršos pie augstākās. Lūdzu, paskaidro man, par ko liecina tavas komandas!
- Tevi un tavas līdzgaitnieces sasēdinās laivās un nosūtīs uz austrumiem. Jums nebūs ieroču, jums neliks nonāvēt. Vienīgais, ko es vēlos, ir jūsu darbs pilsētas labā.
- Tas noteikti nav viss. Tu kaut ko slēp.
- Nebūt ne. Nedz arī grasos tā darīt. Jūs patērējat Alpīsakas pārtiku. Tās, kas ir gatavas mirt par Alpīsaku, sargā arī jūs. Tāpēc, kad ievajadzēsies jūsu palīdzību, jūs izmantos.
- Tā lieta nav tīra! Un ja nu mēs atsakāmies?
- Tad iesiet tik un tā. Ja vajadzēs - kaut vai savažotas. Un tagad liec mani mierā! Tā bija jūsu pašu izvēle, un tavi iebildumi mani neinteresē. Brīva! Man daudz jāstrādā.
Jādomā, Vaintē noteiktība un vienaldzība pret atrunām bija pārliecinājusi Engu, ka nepakļauties pavēlēm ir velti: viņas tiks pakļautas kaut vai ar varu. Tā nu nākamajā rītā līdz ar gaismas svīdu Dzīvības Meitas trulā vienaldzībā krāva laivās bagāžu un sakāpa tajās ari pašas.
Vaintē pati personīgi pārliecinājās, ka nakts aizsarglīdzekļi ir pilnībā nokomplektēti. Te piepeši piesteidzās Stalana, īkšķos ņurcīdama attēlu loksnes.
- Lūk, palielinātie uzņēmumi, ko tu pieprasīji, sarnjenoto!
- Vai tu redzēji viņu? Vai tas ir viņa bars?
Stalanas žesti pauda nenoteiktību.
- Viens no šiem radījumiem tiešām varētu būt šis, bet viņi visi ir spalvaini, visi šķiet pēc viena ģīmja.
Vaintē sagrāba loksnes un steigšus izskatīja tās, citu pēc citas aizmetot projām, lidz atrada meklēto.
- Lūk! Šaubu nav - tas ir Keriks! Kažoks ir ataudzis, kā tu trāpīgi atzīmēji, bet šis vieplis! Tas ir viņš - rau, šis, pašā krastā! Nekur viņš nespruks! Vai zini, kas tev darāms?
- Protams! Plāns ir labu labais!
Stalana ļoti reti atļāvās kādu jociņu, bet šoreiz viņa nenocietās:
- Tīri vai neradījumu aplaimošanas plāns: es pirmo reizi vēlīgā viesmīlībā aicināšu astazous uzbrukt.
Pabeigusi iekraušanos, Stalana ar savu flotili devās uz ziemeļiem. Tikai pašā novakarē viņai nācās konstatēt, ka visi pūliņi vējā. Viss gan noritēja, kā plānots: cauru dienu kuģojušas, pret rietu sasniegušas mērķi un jau izkrāvušas aizsardzības ieroču saiņus, viņas uzzināja, ka nebūs kur tos likt lietā. Jo raugi, līdz ar pēdējiem saules stariem tālu aiz sēkļiem iznira araketo, kura spuras vir-< sotnē žestikulēja kāda jilanē. Stalana laivā devās turp.
Jilanē no araketo klāja sauca:
- Es runāju Vaintē vārdā! Viņa teica, lai jūs rīt atgriežoties! Ar visu aprīkojumu! Uzbrukuma plāni mainījušies.
Lai nu ko, bet šādu pavērsienu Stalana negaidīja. Viņa pārskaitusies gribēja pārtraukt runātāju, bet aprāvās…
- Tas tāpēc, - jilanē turpināja, - ka astazoi ir projām. Tie šodien pa galvu, pa kaklu metušies atpakaļ iekšzemē. Nav vairs neviena, ko iznīcināt!
XXX
Nomaitājis trusi, plēsoņa apsēdās nokaltuša koka kailajos zaros. Notupies tur rāmi kā laktā, tas saplosīja upuri un aprija, un ilgi kluknēja miegainā pašapmierinātībā. Uz kājas jau pa lielu gabalu vīdēja tumšs klunkucis, ko ikviens varēja ieraudzīt pat no savas telts priekšas. Putns notrina knābi gar koka krevi, sakārtoja spalvas un beidzot ari slinkiem spārnu vēzieniem uznira debess velvē, apmeta dažus goda apļus un izzuda dienvidu virzienā. Bija jau vēla pēcpusdiena.
Viens no puišeļiem, kuri bija norīkoti vērot gaisa spiegus, tūdaļ metās meklēt Keriku. Margalus piesedza acis un vēl samanīja izzūdošo gaišo pleķi debesīs.
- Herilak, nu tas ir projām!
Lielais mednieks novērsās no ķidājamā brieža rumpja un noplātīja līdz elkoņiem asiņainās rokas.
- Var jau būt vēl citi…
- Var jau būt, protams, pārsteidzīgus secinājumus neizdarīsim. Bet tas jūras- putnu bars ir izklīdis, un puikas teic, ka redzeslokā vairs lielu putnu nemanot.
- Kas mums, tavuprāt, jādara, margalu?
- Jāsteidz projām, negaidot tumsu. Pārtikas mums šimbrīžam pietiek; paliekot še ilgāk, mēs neko negūstām.
- Lai notiek. Pazūdam!
Visa viņu iedzīve jau bija sasaiņota ceļojuma gatavībā. Teltis nojauca, mastodontus iejūdza šļūceņos un veicīgi tos pielādēja. Visi kvēloja ilgās ātrāk atstāt šo bīstamo krastu un meklēt glābiņu kalnos. Pēdējais sainis vēl nebija piesiets, kad pirmie mastodonti jau smagnēji aizlumpačoja. Mednieki aizejot vēl nolūkojās pār plecu, bet ne liedagā, ne debesīs nemanīja nekā aizdomiga. Krastā vēl kvēpa ugunskuri, uz rāmja šūpojās brieža liemenis, bet samadi jau bija projām.
Viņi gāja līdz pat tumsai, pa brīdim apstājoties, lai iekostu aukstu gaļu, un, ugunskurus nekūruši, devās tālāk. Gājiens virzījās bez mītas, tikai īsu brīdi dodot atelpu lopiem. Līdz ar sauli viņi bija mežainajā paugurainā tālu sānis no viņu maršruta uz rietumpuses piekrasti. Mastodontus izjūdza no šļūceņiem, lai tie ganās, kamēr samadi zem kokiem dus.
Kad Armuna atvēra acis, ieslīpie saules stari liecināja par pēcpusdienu. Viņu bija pamodinājušas mazuļa badīgās klaigas. Atsēdusies pret stumbru, viņa pielika brēkuli pie krūts. Kerika līdzās vairs nebija; Armuna redzēja viņu norā tērgājam ar samadariem. Pēc brīža Keriks ar skarbi nopietnu vaigu jau čāpoja augšup pa nokalnīti, bet, ieraudzījis Armunu, atplauka. Abi sasmaidījās, viņa satvēra viņa rokas delnās un novilka sev lidzās.