- Mēs drīz dodamies, - Keriks teica, novērsdamies, lai neredzētu, kā izdziest smaids Armunas sejā.
- Tev tas noteikti jādara? - viņa cieši sažņaudza Kerika delmu; jautājums izskanēja drīzāk kā apgalvojums.
- Tu taču pati zini. Tas bija mans plāns! Es nevaru likt citiem doties uzbrukumā bez manis.
- Tu pametīsi mani… - Tas izskanēja skarbi kā visa viņas vientulīgā dzīve. - Tu esi viss, kas man ir.
- Nav tiesa. Tev tagad ir Arnhvīts, un tu gādāsi par viņa drošību, līdz es atgriezīšos. Man tas jādara, un visiem tas jādara, un pēc tam samadi BŪS drošībā. Bet par to nevar būt ne runas, kamēr vien šajā pasaulē ir maragi. Tu mierīgi iesi ar samadiem uz to pļavu upes ielokā. Mēs jūs tur uzmeklēsim, pirms vēl ziema būs galā. Paliec drošībā un gaidi mani atgriežamies.
- Tu taču atgriezīsies, saki man tā!
Viņas galva noslīga uz krūtīm un matu jūklis aizsedza seju kā senās dienās. Mazulis kārīgi šmakstināja un blisināja apaļas, zilas acis. Keriks viegli saņēma Armunu aiz zoda, pavērsa viņas seju uz sevi, pašķīra garos matus un pārlaida pirkstgalus pār viņas seju, pār šķeltajām lūpām.
- Ari es dzīvoju vientulībā, tāpat kā tu, - viņš čukstēja viņai pie auss. - Arī es atšķiros no citām, es ienīdu tās visas visapkārt. Tas viss palicis pagājībā. Nu mēs esam kopā; kad es atgriezīšos, mēs nekad vairs nešķirsimies. Es apsolu.
Maigais glāsts Armunu atbruņoja; viņa taču zināja, ka šie vārdi teikti no visas sirds, ka viņam nenāk smiekli, lūkojoties viņas sejā. Kaklā sakāpa kamols; viņa palocīja galvu, pielēca kājās, novērsās un, aijājot bērnu, pievērsa visu uzmanību tam, lai nebūtu jāredz, kā mednieki aiziet.
Herilaks vadīja grupu augšup paugurainā, visu ceļu turoties koku paēnā. Solis turējās raits un vienmērīgs; visi bija dūšīgi, labi ēduši un rūpīgi noskaņojušies gājienam. Muguras gan līka zem nastām, bet tā lielākoties bija pārtika, kura ceļojuma gaitā pakāpeniski izsīks. Šoreiz bija ļoti svarīgi netērēt laiku medībām, bet iespēju robežās palielināt attālumu starp medniekiem un samadiem. Gaisa spiegi nedrikst pamanīt viņu prombūtni; viņiem laicigi jānozūd mūžamežā.
Grupa virzījās bez apstājas, līdz tumsā vairs nevarēja redzēt, kur kāju likt, un tad sabruka spēku izsikumā. Tikai tagad Herilaks deva zīmi apstāties. Viņš nosvieda nastu zemē, un pārējie, apmierināti krekšķinādami, darīja tāpat. Keriks apsēdās līdzās Herilakam, un abi taupīgi dalīja ēdmaņu. Visi klusēja, tumsa sabiezēja, iemirdzējās zvaigznes. Kaut kur virs galvas ūjināja pūce.
- Vai viņi mūs jau novēro? - Herilaks satrūkās. - Vai šī pūce stāsta citiem putniem, ka mēs esam še?
- Nē tak. Vienkārši pūce, un viss. Un putni, kas mūs izspiego, ziņo maragiem, ne jau citiem putniem. Putns, kurš mūs redzēja vakar, vēl nebūs atgriezies Alpīsakā, tātad viņas joprojām domā, ka mēs uzturamies piekrastē. Kad viņas atklās mūsu prombūtni un sūtīs citus mūs meklēt, mēs jau būsim gabalā. Viņas atradīs samadus un sekos tiem. Tās nebūs gatavas uziet mūs šeitan. Tikai pie pašas pilsētas mums jābīstas tikt pamanītiem.
- Vai tad jau būs par vēlu?
- Jā, tad viņām jau būs par vēlu ko pasākt.
Braši rūkts, Keriks sevi nosmīnēja. Vai tiešām šī mednieku saujiņa var iznīcināt vareno pilsētu ar visām iemītniecēm? Tas šķita neticami. Cik viņu šeit bija? Mazāk nekā trīs holtu, mazāk nekā trīs vīru skaitlis. Bruņojušies hezo- caniem? Neba nu jilanē - bez tiem. Hezocani un šaujamloki, un šķēpmeši - pret vareno cilti, kas apdzīvo pasauli, kopš izšķīlies laiks. Šis biedējošais pretstats klāja tumšu ēnu pār viņa domām, vēl tumšāku par šo necaurredzamo nakti. Kā lai to veic!
Neziņa lika viņa pirkstiem vēl ciešāk iekrampēties koka pinumā, ko viņi nesa sev līdzi jau no ielejas. Grozā atradās akmeņi, kuros bija sagūstīta uguns. Ar uguni to varētu veikt! Var veikt! Un paveiks! Šī ciešā apņēmība turēja Keriku cieši kā Keriks - grozu.
Viņš atlaidās uz sāna un iesliga dziļā miegā.
- Putni, ko izsūtījām pirmos, ir jau atpakaļ, - Vaintē klāstīja. - Attēli jau caurskatīti, un mēs domājam, ka astazou bars no krasta ir jau nupat nonācis visai tuvu šiem kalniem, še, ziemeļos.
- Vai tas ir droši? - Malzasa šaubijās.
- Ar astazoiem nekas nav droši, jo šie radījumi līdzinās cits citam kā fārgajas. Toties ir skaidrs, ka liedagā viņu vairs nav, turklāt te uz dienvidiem, tuvāk mums, vairs nav neviena astazou bara.
Stalana klusa stāvēja aiz muguras un klausījās. Nekādi bari nav uzieti, viņa varēja to apstiprināt. No otras puses, nekas nenozīmē neko. Visā šajā lietā kaut kas nerimējās. Viņai bija savāda nojauta, īsta mednieces nojauta, bet - kas ir tās cēlonis? Malzasa, gan nebūdama medniece, pilnībā saprata šo neomulīgo sajūtu.
- Es tā arī netieku skaidrībā, kāpēc šie zvēri, mērojuši tik tālu ceļu līdz piekrastei, piepeši ņem un metas atpakaļ?
Vaintē kustības pauda neziņu.
- Viņi medī, viņi uzkrāj pārtiku ziemai… Viņi ķer zivis.
- Medībām viņiem laika bija pamaz… - Stalana prātuļoja.
- Tieši tā, - iejaucās Malzasa. - Tātad, kāpēc viņi tik savādi izrīkojas? Vai viņu rīcība ir mērķtiecīga, vai viņi tikai tekalē kā daždien zvēri? Tev viens tāds ilgstoši piederēja, Vaintē, tev jāzina!
- Viņi domā. Viņi apsver. Viņiem ir dzīvnieciska izmaņa, kas var būt ļoti bīstama. Nekad nedrīkst aizmirst, kā viņi toreiz izrēķinājās ar fārgajām…