- Lūk, Vaintē, tas ir kaut kur šepat. Uzņēmums izdarīts te.
Tik tuvu! Tas gan bija tikai draņķa astazous, zvēra gabals, bet tā klātbūtne tik tuvu dienvidos kaitināja. Pat satrauca. Te, tātad, var būt vēl ne viens vien. Ir jau bijuši gadījumi, kad jilanē tepat pilsētas apkaimē kritušas no šo zvēru nagiem. Viņa pasauca kādu fārgaju.
- Nekavējoties atved pie manis mednieci Stalanu! Bet tev, viedo Krunat, pateicība no manis un no Alpīsakas. Šim neradījumam padomā kas nelāgs, un es parūpēšos par viņu.
Vērojot attēlu, apmācās arī Stalanas vaigs.
- Vai šī bilde ir vienīgā?
- Jā, es visas caurskatīju jo rūpīgi.
- Tā ir vismaz divas dienas veca, - Stalana prātoja, rādīdama uz maketu. - Ja astazous turpina virzību uz dienvidiem, tas - vai tie - tagad varētu jau būt, palūk, šeit. Kā rīkoties, sarnjenoto?
- Divkāršot pilsētas apsardzi! Pārliecināties, vai trauksmes signalizācija darbojas, kā nākas. Bet tagad apstāsti man šā apvidus īpatnības, proti, ja radījumi tuvojas Alpīsakai, vai vari tikt tiem priekšā un apturēt viņus?
Stalana ar savītiem īkšķiem norādīja maketā uz krūmainu skrajmežu aiz pilsētas.
- Tur ir biežņa un ērkšķu krūmi, kam gandrīz neiespējami izlauzties cauri, ja nu vienīgi pa zvēru tekām. Es tās pārzinu it labi. Izsūti spiegputnus, vislabāk jau pūces, un noskaidro precīzi, kur astazoi šobrīd atrodas! Ja vieta zināma, es ņemu mednieces un dodos izlikt slazdus.
- Dari tā! - Vaintē sekste saslējusies trīsēja. - Es domāju, ka tur ir Keriks. Tikai šis nekauņa varētu iedomāties līst tik tuvu Alpīsakai, ar veselu varzu turklāt! Nožmiedz viņu man par prieku, Stalan! Atnes nejaucēna ādu! Piekniedē to ar ērkšķiem pie šīs sienas, lai varam vērot to kalstam!
-Tava griba ir mana griba, Vaintē! Es pati ne mazāk alkstu šā nešķīsteņa nāves!
- Ar to arī kūpinātā gaļa ir cauri, - Keriks noteica, ar zariņu izbakstot tārpus no sakaltušās lēkšķes. - Dažiem medniekiem vēl ir pa saujiņai ekotaza, bet ar
to nepietiks…
Herilaks plūkāja gaļas drisku; viņa žokļi samala arī apkvēpušo ādu un mušu kāpurus.
- Tuvāk pie pilsētas netrūks medījuma. Būs svaiga gaļa.
Pat šeit, priežu paēnā, tveice kļuva nomācoša. Mušas zumēja pie pašas sejas un līda acu kaktiņos. Ilgais gājiens visus bija nogurdinājis, tomēr neviens neatļāvās žēloties. Redzeslokā vīdēja tikai daži mednieki, citus aizsedza koku blīva, bet Keriks zināja, ka viņi tepat mežā vien ir, nelokāmi gatavi cīņai. Viņš bažījās tikai par to, ka ved ļaudis drošā nāvē. Šīs iedomas uzmācās kā drudzis - jo tuvāk bija pilsēta, jo biežāk.
- Ejam nu! - Herilaks nosēcās, pietrausās kājās un uzmeta plecā loku. Tur jau šūpojās arī viņa ceļasoma, no kuras ārā vīdēja hezocans. Gājiena laikā lielais mednieks jutās drošāk ar šķēpu rokā.
Keriks deva zīmi tuvākajam medniekam, un tas padeva komandu tālāk. Herilaks kā allaž ieņēma vietu gājiena priekšgalā. Viņš vadīja medniekus pār paugurainu krūmaini, tālāk gar kropliem kokiem piesētu tīreli, kur gaisā ņudzēja dzeldīgi mūdži. Šeit, gravā starp diviem pauguriem, no purvāja iztecēja urdze. Herilaks palēnināja soli, iepleta nāsis un lika visiem apstāties. Kad rīkojums bija sasniedzis gājiena viņu galu, viņš apsēdās blakus Kerikam upmalas vītola paēnā.
- Vai tu redzēji putnus tur priekšā? Tie pariņķoja ap kokiem, bet nesēdās zaros un drīz vien aizlaidās projām.
- Nē, Herilak, neko tādu es neredzēju.
- Ja gribi mežā palikt dzīvs, ir jāredz viss. Un tagad ievelc elpu, kā nākas! Paosti gaisu! Ko jūti?
- Purvu, - Keriks pavīpsnāja, bet Herilaks palika drūms.
- Es saožu priekšā viņus. Tikai neatskaties! Tur ir maragi.
Kerika sirds mežonīgi salēcās, un viņš tikai ar pūlēm atturējās pagriezt galvu.
- Esi pārliecināts?
- Pilnīgi.
- Ko darām?
- Nokaujam tos, pirms esam krituši paši! Paliec tepat! Pagaidi, līdz visi uzzina, kas darāms, un tad lēnām virzies uz ieleju! Turi gatavībā nāves nūju!
- Vai tad man jāiet vienam?
- Nē. Saski arī ies ar tevi. Mednieki paliks ar mani. Viņi prot lavīties.
Herilaks bez skaņas aizslīdēja sānis un kaut ko pačukstēja tuvākajam medniekam. Abi nozuda starp kokiem. Drīz vien parādījās Sanone ar sasku šķēpnešiem.
- Kas notiek? - viņš jautāja. - Herilaks mums minēja tavu vārdu. Kurp viņš ar medniekiem aizgāja?
- Turieties izklaidu ap taku! - Keriks uzsauca. - Nedrūzmējieties!
Pēc tam viņš izskaidroja Sanonem, kas notiek. Manduktu tas neiejūsmoja.
- Mēs, tātad, esam ēsma slazdā? Vai maragus paredzēts nokaut, atriebjot mūsu nāvi?
- Es domāju, uz Herilaku var paļauties: viņš zina, kā mežā rīkoties. Gan jau viņš laikus tiks ar tiem galā.
Visi mēmā klusumā gaidīja, mezdami bažīgus skatus uz tumšo mūžameža sienu, kas slēpa nezināmas briesmas. Kaut kas sakustējās, un Keriks jau pacēla ieroci, bet tūdaļ arī apķērās, ka tas jau viens no Herilaka medniekiem. Pamājis gaidītājiem sekot, viņš nozuda atpakaļ biežņā.
Nokaudamies ar bailēm, kas bija pārņēmušas visus, Keriks rādīja ceļu. Tumšā aiza šķita draudīga, tajā varētu slēpties vesels jilanē karapūlis, vesels notēmētu hezocanu mežs… Viņš apdomīgi spēra soli pēc soļa, pirksti tik cieši sažņaudza hezocanu, ka tas dumpīgi sakustējās.
Piepeši mežā atskanēja sāpju brēciens, tad vēl viens, tad arī hezocanu spraksti… Keriks svārstījās: iet tālāk vai palikt uz vietas? Kas gravā notiek? Viņš pamāja, lai saski pieliecas, lai atrod aizsegu un tur gatavībā ieročus.
Krūmiem brīkšķot, tuvojās steidzīgi soļi. Starp koku stumbriem pavīdēja tumšs augums, kas tūdaļ arī iznira klajumiņā.