Jilanē! Keriks šāva, bet trāpīja kāda krūma lapotnē. Jilanē apcirtās un nostājās viņam tieši pretī - tik tuvu, ka varēja redzēt, kā drudžainā elpa cilā krūtis, kā viz baltie zobi atvāztajos žokļos… Seja bija pazīstama. Viņas skatiens pauda, ka ari Keriks ir pazīts; no stājas uzvēdīja neremdināms naids…
Pret stumbru nobūkšķēja kāda saskus mestais šķēps, un stinguma mirklis bija pāri. Jilanē metās sānis un nozuda kokos. Keriks tā ari nebija paspējis izšaut vēlreiz.
- Stalana! - viņš ieaurojās. - Tā tak Stalana!
Un mežonigi aizdrāzās viņai pakaļ. Aiz muguras dipēja arī sasku soļi, bet blīvā paauga lika vajātājiem apstāties. Viņi taču to nekad te neatradis, kamēr viņa gan varētu kādu arī paņemt uz grauda. Keriks atgriezās uz zvēru takas, un tepat jau parādijās arī Herilaks. Pār viņa seju lāsoja sviedri, bet roka uzvaroši kratīja šķēpu.
- Mēs piegājām tiem no muguras. Ak, stulbajie maragi! Viņi zvilnēja slēpnī un pat nepakustējās, kad mēs jau bijām klāt. Un - visi gatavi!
- Izņemot vienu - pašu vadoni Stalanu. Es šāvu, bet netrāpīju.
- Tā gadās. Kāda tam nozīme! Viņi tāpat zina, ka mēs esam šeit, un tikpat jau nevar neko padarīt. Toties mēs tagad esam brīdināti, un otrreiz viņiem vairs nepiekļūt tik tuvu!
- Ko darām?
- Savācam viņu nāves nūjas. Un ejam tālāk. Manuprāt, cīņa pret pilsētu ir jau sākusies!
XXXII
Vaintē tieši tobrid pārsprieda ar Malzasu atsevišķas detaļas plānojamajā tru- malā. No ambeseda viņa gala atvēlās trauksmes skaņas. Sapulcējušās jilanē atskatījās. Stalana, rupji atgrūzdama katru, kas gadījās ceļā, lauzās tieši pie eistaā. Jau pa gabalu bija redzams, ka noticis kas nelāgs: viņas seja bija dubļiem aplipuši, ādā vīdēja skrambas, vietumis pat sulojošas brūces. Viņa varonīgi izlauzās līdz varaskrēslam un spēku izsīkumā sabruka pie eistaā kājām. Klātesošās notiekošais satrieca,: Stalana nekad nebija redzēta citāda kā vien stalta un lepna.
- Nelaime, eistaā! Visas kritušas! Es vienīgā izglābos!
- Nesaprotu… Kritušas! Bet kā?!
Stalana pacēla galvu, un viņas mugura niknumā saspringa.
- Es iekārtoju slēpni. Viss noritēja gludi, mēs būtu apšāvušas astazous, kad tie nāktu garām. Bet viņi ir zvēri, man taču vajadzēja ar to rēķināties! Viņi pielavījās mums no muguras, mēs taču pat nenojautām, ka esam atklātas! Mednieces, fārgajas - visas kā viena… Pagalam! Man bija jābēg. Tā vairs nebija cīņa, es varēju tikai bēgt vai mirt… Tad tu nezinātu, kas atgadījies… Nu es esmu izstāstījusi… Es varu mirt, jo esmu apkaunota…Tikai saki vārdus, eistaā…
- Nē! - Vaintē spēji iekliedzās. Tas izskanēja bargi un pavēloši, pat rupji. Stalanai atkārās žoklis un viņa uz brīdi piemirsa savu nāves lūgumu. Arī Malzasa tikai blenza kā nolēmēta. Vaintē steidzīgi metās taisnoties, pirms pārsteigums pāraudzis dusmās.
- Es negribēju aizskart eistaā. Es runāju tik pārsteidzīgi, tikai lai glābtu Stalanas dzīvību. Neliec viņai mirt! Viņa ir pārāk uzticīga pilsētai, pilsēta nedrīkst no viņas novērsties! Es biju tā, kas norīkoja viņu ar mednieču vienību aizturēt astazous! Ja arī apkaunojums ir neizdzēšams, tad tas ir manējais! Šī brašā kau- jiniece ir neaizstājama! Sagrāve nav viņas vaina. Mēs esam pieteikušas karu astazoiem… Neliec viņai mirt, - tad astazoi pieteiks karu mums! Apzinos, ka biju neapdomīga. Pazemīgi gaidu tavu spriedumu…
Vaintē stāvēja ar nokārtu galvu. Tā bija ārkārtīga pārdrošība - šādi runāt. Tagad viņu pašu it viegli varētu izraidīt nāvē. Bet Stalana šobrīd bija pārlieku nepieciešama, lai varētu atļauties viņu pazudināt. Stalana - vienigā jilanē, kas bija vēlīga pret Vaintē atstumtības laikos.
Malzasa blenza uz abiem bezpalīdzīgajiem padevīgajiem radījumiem savā priekšā un pūlējās aptvert, ko kurā sacījusi. Iestājās pilnīgs klusums, tikai jilanē pēdas švīkstēja pret klonu, laužoties arvienam tuvāk varas krēslam, lai dzirdētu spriedumu. Kavēties vairs nedrīkstēja.
- Tavi pārsteidzīgie vārdi robežojas ar nekaunību, Vaintē! Jebkurā citā laikā tas būtu nepiedodami, un es neizbēgami izraidītu tevi. Šobrīd mans deguns jūt gaisā pārāk daudz nāves, un man vajadzētu saglabāt tevi Alpīsakas aizstāvības vārdā, tāpat kā tu tiecies taupīt Stalanu. Jūs abas esat vajadzīgas. Un tagad paskaidro man, kā saprast šo baiso negadījumu?
- Pirmām kārtām, paldies, eistaā. Es, tāpat kā Stalana, dzīvoju tikai tāpēc, lai kalpotu Alpisakai. Ļaundari jāaptur! Šobrid kļuvis arī saprotams, kāpēc viņi brīdi piemājoja krastmalā. Tas bija māņsolis mūsu maldināšanai. Atgriezušies kalnos, tie izšķīrās, un šis mežonīgo zvēru bariņš slepus virzījās uz dienvidiem. Tiklīdz es uzzināju par viņu klātbūtni, tā sūtīju pretī iznīcinātāju vienību. Un mūs sakāva. Tai jābūt mūsu pēdējai sakāvei, citādi es sāku baidīties par pilsētu.
Malzasu šie vārdi satrieca.
- Ko gan šie lopiņi var nodarīt Alpīsakai?!
- Tiešām nezinu. Bet baiļojos. Viņu mērķtiecīgā virzība, viņu spējais uzbrukums, - tas viss biedē. Vai gan viņi uzņemtos tādu risku, ja viņiem nebūtu padomā kaut kas īpaši postošs? Mums jāpārrauga aizsarglīnijas.
- Tas gan jādara. - Malzasa pievērsās Stalanai. - Nu es vēl labāk saprotu, kāpēc Vaintē riskēja ar savu dzīvību, lai saglabātu tavējo. Tu, Stalan, esi tā, kas veidojusi pilsētas aizsarglīnijas, vai ne tā?
- Tā gan, eistaā.
- Tad nostiprini tās! Padari vēl stiprākas! Izrīko eistaā vārdā! Seko rīkojumu izpildei! Mūsu pilsētas drošība ir starp taviem ikšķiem.