Šajā laikā te mita četras galvenās segzobju rāpuļu grupas, ko pieskaita pie tekodontiem. Minētie primitīvie radījumi bija pielāgoti dzīvei ūdeni, kur tie vajāja savu medijumu. Tie izveicīgi peldēja, kustinot prāvās astes. Daži šādi tekodonti atstāja jūru un pārvācās dzīvot uz sauszemes, kur to pārvietošanās veids darīja tos pārākus par daudzām citām radībām, teiksim, tādām kā dažas proterozuhiju formas, mūsdienu krokodilu priekštečus. Jūs droši vien esat redzējuši, cik lempīgi klumzā krokodili, ķermenim nokarājoties un zvārojoties starp plati ieplestajām kājām. Tāda gaita nebija raksturīga progresīvajiem tekodontiem, kas visus locekļus pavērsa lejup un atpakaļ stateniski, tā panākot garu soli.
Tā kā vēstures liecības rakstītas vien klintīs, vien fosīlijās, kas tur saglabājušās, daudzu posmu trūkst. Kaut ari ne vienmēr šos iztrūkumus izdodas aizpildīt pilnibā, vispārējā vēstures gaita ir pārsteidzoši skaidra. Mūsu attālie priekšteči bija radijumi, saukti par mozazauriem: jūras ķirzakas ar visai veiksmīgu ķermeņa uzbūvi. To pielāgojumi dzīvei jūrā bija astes spura un airkājās pārtapuši locekļi. Viens no mozazauriem bija Tylosaurus, liels un izskatīgs radījums. Liels nosacīti, jo Tylosaurus bija garāks par sešām jilanē, bet glīts tādēļ, ka daudzējādā ziņā atgādināja jilanē. Tas tāpēc, ka viņš bijis mūsu tiešais priekštecis. Ja novietojam mūsdienu jilanē skeletu līdzās Tylosaurus skeletam, radniecība kļūst acīmredzama. Skelets zem spuru miesas virskārtas slēpis četrus roku un četrus kāju pirkstus. Arī mums tagad katrai rokai ir divi pirksti un divi tiem pretstatīti īkšķi. Aste ir tikai attiecīgi saīsinājusies. Arī krūškurvju līdzība no ribu pludlīnijas un atslēgas kaula līdz iegurņa joslai ir nepārprotama. Palūkojieties uz šiem diviem līdzīgajiem skeletiem, un jūs ieraudzīsiet līdzās pagātni un nākotni. Te nu mēs esam, attīstījušās un pielāgojušās sauszemes dzīvei. Tāda ir mūsu izcelsmes patiesā vēsture, nevis kādi neskaidri izklāstījumi par parādīšanos, «kad izšķīlās laiks». Mēs esam pēcteces šīm apbrīnas vērtajām būtnēm, kuras pirms kādiem 40 miljoniem gadu kļuva par jilanē.
Agrīnie gadi
Turpinājumā pārsvarā sekos nepieciešamie pieņēmumi, tomēr tie ir atbilstoši pieņēmumi, kas saskan ar izrakteņos fiksētajiem faktiem. Tās nav tukšas fantāzijas par iedomātiem milzu meteorītiem. Iežos viss ir ierakstīts, atliek tikai izlasīt. Mēs vienkārši savācam daļas un sastiķējam tās kopā, tāpat kā savieto atpakaļ sasistas olas čaumalas suķes.
Ja vēlaties paši salikt visas detaļas kopā, tad smelieties padoma lietai atbilstošos ģeoloģijas un paleontoloģijas tekstos. Tajos jūs atradisiet sugu izcelšanos, agrīnāko sugu pārtapšanu vēlākajās, dažādu ledus laikmetu vēsturi, kontinentu dreifa maršrutus, pat iežos rakstītu liecību, ka magnētiskais pols nebūt nav atradies dienvidos kopš aizlaikiem, kā tas ir tagad, bet gan ģeoloģisko laikmetu gaitā ceļojis šurpu turpu starp ziemeļiem un dienvidiem. Bet, ja nevēlaties šķiest pūliņus šo faktu pārbaudei, tad apmierinieties ar mūsu saīsināto aprakstu.
Palūkojieties uz pasauli, kāda tā varētu būt bijusi 40 miljonu gadu P.M., kad pirmās vienkāršās un laimīgās jilanē izklīda pa Zemi. Tā bija mikla un silta, pārtikas pārpilna pasaule. Tolaik, tāpat kā tagad, jilanē bija plēsoņas, kas mielojās ar sauszemes un jūras radījumu miesām. Jaunules tāpat kā tagad pulcējās jūrā efenbaros, kopus darbojās un dūšīgi ēda. Kā tas noticis, ka tās izlīdušas uz sauszemes, ģeoloģiskajā hronikā nav izlasāms, un mums atliek vienigi minēt.
Jūrā sabiedriskojušās, jilanē, gluži dabiski, nezaudēja kopibas tieksmi ari tad, kad no okeāna pārvācās uz cietzemi. Tolaik, tāpat kā tagad, vīrišķi, protams, bija tās pašas vienkāršās, mīlīgās radības, un tiem bija nepieciešama aizsardzība. Tad arī pludmales sāka apsargāt, jo vīrišķi, briedinot olas, bija kūtri un vārīgi. Barības bija pārpārēm, nekas nekavēja dzīves plauksmi. Patiesi, tad ari «izšķīlās laiks», - īstais, nevis tas šķietamais, kad dzīve bija vienkārša un rāma, pirmatnēja un gausa.
Šīs te agrīnās eksistences laikā rodami tagadējās jilanē zinātnes iedīgļi. Tas redzams šīs pilsētas Ērkšķu Sienā. Lai aizsargātu vīrišķus, tika ķerti lieli vēžveidīgie un ar tiem atbaidīti plēsoņas, - to spīles bija spēcigs aizsarglīdzeklis. Jo pamatīgākas spīles, jo iespaidīgāka spēja aizstāvēties, tādēļ tika atlasīti prāvākie. Tajā pašā laikā tika izmeklēti stiprākie un aktīvākie koraļļi, lai aizsargātu krastus no jūras puses. Tagad zinām, ka tā sperti pirmie, neveiklie soļi ceļā uz attīstītu bioloģijas zinātni.
Lai nu kā, šī primitīvā eksistence bija lemta bojāejai. Tā kā jilanē cilts plauka un zēla, tai drīz vien kļuva par šauru šajā pirmajā pilsētā senjūras krastā. Izauga cita pilsēta, tad vēl viena un vēl…
Kad draudēja barības trūkums, saprātīgi bija iežogot laukus un audzēt gaļas lopus, kā arī aizsargāt tos no plēsoņām. To veikdamas, jilanē pierādīja savu pārākumu pār zemākajām būtnēm. Palūk, tiranozaurs - tāds pats plēsoņa kā mēs! Tomēr šie milzu truleņi varēja vienigi strauji vajāt un saplosīt upuri, vairumu medījuma miesas aizlaižot postā. Tie nedomāja par rītdienu, tie nerūpējās par ganāmpulkiem, nenodarbojās ar lopu atlasi. Viņi izrādījās bezjēdzīgi iznīcinātāji. Daudz pārākās jilanē bija saprātīgas saglabātājas. Zinātniecei visas dzīvības formas ir līdzvērtīgas, jo iznīcināt sugas nozīmē iznīdēt pašas sugu. Mūsu cieņa pret dzīvību redzama laukos ar daudzveidīgajiem lopiem - sugām, kas bez mūsu pūliņiem varētu būt izzudušas pirms gadu tūkstošiem. Mēs esam celtnieces, ne grāvējas, saglabātājas, ne patērētājas. Kad šie fakti apsvērti, top skaidrs, kāpēc mēs esam valdošā suga uz šīs planētas. Tā nav nejaušība, tikai neizbēgams apstākļu kopuma galarezultāts.