Jilanē fizioloģija
Lai saprastu mūsu pašu fizioloģiju, pirmām kārtām jāaplūko citu dzīvnieku fizioloģija. Vienkāršākie radījumi, kā vairums kukaiņu, ir poikilotermi, proti, tie ir vienoti ar dzivesvidi un to ķermeņa temperatūra ir tāda pati kā apkārtējam gaisam. Tāda termoregulācija var būt gana laba mazam radījumam, bet sarežģītākiem organismiem vajadzīga pastāvīgāka ķermeņa temperatūra. Šie dzīvnieki ir homeotermiski, t.i., to ķermeņa temperatūra ir nosacīti nemainīga un maz atkarīga no vides temperatūras. Jilanē pieder eksotermisko siltasiņu dzīvnieku grupai. Visi nozīmīgākie dzīvnieki pasaulē ir eksotermiski, jo šis ķermeņa temperatūras kontroles veids ir nesalīdzināmi pārāks par to, kas asta- zoiem, kuri uztur ķermeņa nemainīgo siltumu, nepārtraukti tērējot iekšējo enerģiju.
Mēs esam vienoti ar vidi un saglabājam ķermeņa temperatūras pastāvīgumu, izmantojot temperatūras dabiskās svārstības. Saltā rītā mēs tiecamies pēc saules; kad sasilstam pārlieku, ļaujamies vējpūtai, pavērsdamas pret sauli mazāku daļu ķermeņa virsmas; saslejam sekstes vai arī meklējam paēnu. Mēs darām to tik automātiski, ka vairs neievērojam ārējo temperatūras regulāciju tāpat kā elpošanu.
Pastāv arī daudzas citas mūsu fizioloģijas priekšrocības salīdzinājumā ar endotermiskajiem astazoiem. Bezgalīgie barības meklējumi, lai pieēdinātu astazou negausīgās šūnas, mūsu vielmaiņai nav vajadzīgi. Mūsu metabolisms izmainās atkarībā no apstākļiem. Piemērs tam ir mūsu garie ceļojumi ar araketo. kad mēs vienkārši palēninām savus ķermeņa procesus. Subjektīvā skatījumā tad laiks paiet ātrāk un ik indivīde prasa mazāk barības.
Vispārliecinošākais jilanē unikālā fizioloģiskā pārākuma piemērs ir mūsu metabolisma nedalāmā saistība ar kultūru; mēs esam mūsu pilsēta, un mūsu pilsēta ir mēs pašas. Neviena nespēj dzīvot bez citām. Tas pierādījies ļoti retajos gadījumos, kad iestājas neatgriezeniskas fizioloģiskas izmaiņas, ja indivīde pārkāpusi kādu likuma pantu, nepieļaujami atkāpusies no jilanē dzives normām. Lai sodītu paklīdušo indivīdi, nekāda ārēja fiziska iedarbība nav vajadzīga. Soda atslēga slēpjas viņas pašas ķermenī. Eistaā, kas iemieso sevī mūsu pilsētu, kultūru un likumu kodeksu, atliek vien izraidīt grēcinieci no pilsētas un atņemt šai indivīdei vārdu. Pelnīti izraidītā tūdaļ pat ir pakļauta neatgriezeniskām fizioloģiskām izmaiņām, kas beidzas ar nāvi.
Tas ir hormonāls mehānisms, kas balstās uz prolaktīna sekrēcijas. Prolaktīns regulē mūsu vielmaiņu un seksuālo uzvedibu. izraidītajai sabiedrības loceklei apzinoties savu noziegumu, hipotalāms cieš nepanesamu pārslodzi un individe nonāk nelīdzsvarotā fizioloģiska miera stāvoklī. Mūsu priekštecēm prolaktīns izrasīja ziemas guļu, nodrošinot izdzīvošanas iespēju, bet mūsu pašreizējā attīstības pakāpē reakcija ir neizbēgami liktenīga.
Ēdienkarte
Varētu teikt, ka, ielūkojoties kāda radījuma mutē, jūs varat izdibināt, ko tāds ēd. Uzturu nosaka uzbūve. Neniteskam ir plakani, stūraini zobi, kas noder augu barības samalšanai neiedomājamos daudzumos, un asšķautņu priekšzobi, kas ļauj nocirst vai noplūkt augus. Vienlaidu konusveida zobu valdzinošās rindas mūsu žokļos liecina par mūsu veselīgo uzturu - gaļu, zivīm. Mūsu masīvie un stiprie žokļi norāda, ka mūsu priekšteču diētā liela nozīme bijusi moluskiem, un mēs joprojām spējam sadragāt šo gardo radijumu čaulas ar zobiem.
Vairošanās
Ir lietas, ko jilanē neapspriež, un tas labi organizētā sabiedrībā ir pareizi un piedienīgi. Kad esam jaunas, dzīve jūrā ir nebeidzama līksmība. Šī līksme ilgst, kamēr esam fārgajas; mūsu vienkāršie prāti nav noslogoti ar lietām, kas pārmēru grūtas saprašanai.
Kā jilanē mēs ne tikai varam apsvērt un pārspriest ik jautājumu, bet mums tas arī jādara, ja gribam izprast pasauli, kurā mītam. Jilanē dzīves ciklam piemīt perfekta simetrija, un šā cikla novērošanu esam uzsākušas no tā aizsākuma, kad jaunules atbrīvojas no tēva aizbildniecības un dodas jūrā.
Tad arī sākas apzinātā dzīve. Visas agrīnās nodarbes - elpošana, peldēšana, savākšanās grupās -, ir iedzimti refleksi, tomēr līdztekus tiem parādās arī intelekta iedīgļi. Jaunules sāk sazināties, rosīgi novērot, pārdomāt un izdarīt secinājumus. Jauno efenbaru locekles mācās, atdarinot vecākās.
Tie arī ir valodas pirmsākumi. Valodas pētnieču viedokļi par valodas izcelšanos šķeļas divos galvenajos novirzienos. Atmetot detalizētus argumentus un pārfrāzējot tos populārā valodā, tās varētu nodēvēt par «žviku-žvaku» teoriju un «pliku-plaku» teoriju. Žviku-žvaku teorija postulē, ka mūsu pirmie saziņas mēģinājumi ir ņemti pēc citu jūras būtņu parauga, kā, piemēram, rokas un plaukstas kustība ir zivs kustibu atdarinājums, kam jāpauž ideja par zivi. No otras puses, «pliku-plaku» teorijas atbalstītājas teic, ka pirmā bijusi skaņa, zivju izdoto skaņu atdarinājums. Mēs nevaram zināt un, iespējams, nekad arī neuzzināsim, kura no šīm teorijām patiesa, bet varam novērot, ka jaunules iemanās sazināties jau jūrā.
Elementi, ko tās izmanto, ir tie paši, ko pielietojam vēlāk, tikai daudz primitīvāki. Ar locekļu pamatkustībām, krāsu signāliem ar delnām, vienkāršām skaņu secībām u.tml. pietiek, lai saturētu kopā efenbarus biedrenes, veidojot stingras saites, kas saglabāsies arī visu atlikušo mūžu, iemācot savstarpējas palīdzības un savienības nozīmīgumu.