Tikai izrāpušās krastā, fārgajas atklāj, ka pasaule var būt visai sarežģīta vieta. Mēs varam prātuļot, ka tajos tālajos laikos, kad mūsu rase bija jauna, cīņa par izdzīvošanu varēja nebūt tik skarba. Tikai tad, kad augšupejošā sabiedrībā saziņa sasniegusi vislielāko nozīmi, sāk ciest indivīde.
Tas ir dabas likums: izdzivo stiprākā, vārgā krīt. Lēnīga zivs neatstās pēcnācējas, jo tās notiesās žiglāka zivs. Ātrākā zivs izdzīvos un nodos ātrpeldēšanas gēnus pēctecēm. Tas pats ir ar jilanē: daudzas fārgajas tā arī neiemācās runāt un nevar iesaistīties laimīgajā pilsētas sadzivē. Viņas ir paēdušas, jo neviena jilanē neliegs barību citai, tomēr tās jūtas neaizsargātas, nevajadzīgas un nedrošas par sevi, jo tās redz citas no sava efenbarus, kam valoda raisās un kas iesaistās pilsētas dzīvē. Nomāktas tās tvarsta jūrā zivis, līdz aizklīst prom un pazūd uz neatgriešanos. Mēs jūtam tām līdz, bet nevaram palīdzēt. Dabas likums liecina, ka vājajai jāiet bojā.
Pats par sevi saprotams, ka šī brīvprātīgā trimda ir tikai sievišķo ipatņu daļa. Kā zināms, visus vīrišķus atlasa un lolo jau no tā brīža, kad tie iztrausušies no okeāna. Iznīcībai lemta tā kultūra, kas pieļautu šo vienkāršo, milīgo bezdomu radījumu bojāeju. Vēl miklus no okeāna tos nogādā uz hanalē, lai tie vadītu tur laiku dīkā vaļībā, kas tiem pienākas. Paēduši un aizsargāti, tie laimīgi dzīvo, gaidīdami vien to dienu, kad būs jāizpilda pēdējais pienākums - savas rases saglabāšana.
BRĪdinĀjums
Turpmākais apskats varētu izrādīties pārāk tiešs, lai visas to pieņemtu. Tā detaļas jilanē varētu likties aizskarošas. Tā kā šā pētījuma autores tikai sniedz informāciju, katra, kas jūt, ka šāda veida izziņa viņai nesniegs prieku, var pāriet uz nākamo apakšnodaļu, izlaižot visu tekstu līdz nodaļai «Jilanē zinātne».
Vairošanās sākas ar procesu, kurā maza vīrišķo audu deva, saukta par spermiju, savienojas ar sīku sievišķo audu daļiņu, sauktu par olšūnu. Apaugļotā olšūna top par olu, ko vīrišķis nēsā īpašā ādas krokā - somā. Iznēsājot olu, sildot to un gādīgi glabājot, vīrišķis nobarojas it tukls, ir snaudulīgs un laimīgs. Kādudien no olas izšķiļas mīlīga jaunule, kas trauc uz jūru, un tas arī ir viss, kas še bilstams.
Varbūt nedaudz piedauzīgi sīkumi
Spermas un olšūnas saplūšanu nodrošina fizioloģisks akts, ko apzimē ar tehnisku terminu «kopulācija». Sniedzam šā procesa aprakstu.
Sievišķās būtnes ierosmes rezultātā virišķis nonāk uzbudinājuma stāvoklī. Kad tas noticis, viens vai abi vīrišķa kopulācijas orgāni pieplūst asinīm un izlien no peņu somiņas pie astes pamatnes. Kolīdz tas atgadījies, sieviete uztupstas vīrišķim virsū un ievelk peņus savā kloākā. Šajā brīdī abpusējā stimulācija, ko aprakstīt nav nepieciešams, izraisa krietnas vīrišķa spermas devas izšļākšanos. Specializētās šūnas - spermiji - atrod sievišķās būtnes rumpī olšūnas un savienojas ar tām, veidojot apaugļotas olas.
Vienlaikus ar spermu izdalās prostaglandīns, kas rada atbildes reakciju sievietes ķermenī, izraisot locekļu stingumu, kas līdztekus citiem efektiem paildzina seksuālo saplūsmi lidz pat lielākai daļai dienas. (Kopulācija, kuras laikā šis hormons neizdalās, tehniskā valodā tiek saukta par «perversiju» un šeit apspriesta netiek.) Šajā laika periodā apaugļotās olšūnas ātri attīstās un aug, lidz tiek izstumtas vīrišķa somā.
Ar to sievišķā sūtība ir piepildīta, viņas funkcijas - veiktas, un atbildība par jilanē rases turpināšanu pāriet vīrišķa ziņā. Apaugļotā olšūna satur kā vīrišķos, tā sievišķos gēnus. Ap implantētajām olām uzaug placentas; tās pieņemas apmēros, apgādājot olas ar baribas vielām, kas izraisa ievērojamas pārmaiņas vīrišķa organismā. Jau pēc pirmajām pāris dienām rodas dzinulis atgriezties pie jūras, siltajā seklumā, jo briestošajām olām vajadziga stabila temperatūra. Liedagā un jūrā vīrišķis piedzivo fizioloģiskas izmaiņas: pieņemas tuklumā un kļūst lēnīgs, lielāko daļu laika pavadot snaudā. Šāds stāvoklis ilgst, līdz olas izšķiļas, un jaundzimušās dodas jūrup.
Jāpiemin, ka, kaut gan tas neattiecas uz mūsu sugas turpināšanu, ik gadu liedagos dažs vīrišķis arī mirst, jo organisms ar grūtībām pārcieš metabolisma atgriezeniskās izmaiņas uz normālu stāvokli, taču tas ietekmē tikai vīrišķus, lidz ar to nav būtiski. Galvenais, ka ir sācies jauns jilanē dzīves cikls.
Jilanē zinātne
Pastāv daudz zinātņu. Ikkatra ir specializēta izziņas sistēma, pārāk detalizēta, lai ietilptu šajā isajā apskatā. Interesentes var smelt izziņas speciālajos darbos, kas apskata hromosomu ķirurģiju, ķīmiju, ģeoloģiju, fiziku, astronomiju u.c.. Šeit rodamas piezīmes tikai par gēnu inženieriju un matemātiku.
Kā jau viss jilanē vēsturē, mūsu bioloģiskās attīstības patiesie pirmsākumi zuduši gadsimtu dūmakā. Lai arī kā, mēs varam izdarīt dažus loģiskus pieņēmumus, kas izskaidro faktus, kādus mēs tos pazīstam tagad, tomēr pietiek ar pacietību un laiku, lai ik problēmu bioloģijas zinātnē galu galā atrisinātu.
Sākotnēji tika pieņemts, ka vienīgā izmantojamā metode ir prasta selekcija. Gāja laiks, interese un zināšanas par vairošanos padziļinājās, un tika uzsākti gēnu struktūras pētījumi. Pirmais svarīgais sasniegums bija tas, ka pētnieces izsekoja genoma kristalizācijai, kas izraisa evolūcijas stagnāciju. Tikai tad. kad bijām evolūciju apstādinājušas, mēs sākām to izprast.