- Vai tie ir draudi, Vaintē? Vai Alpīsakas eistaā uzskata mūs par atšķirīgām no citām šejienes pilsonēm? Vai pret mums izturēsies citādi?
- Tie nav draudi, bet brīdinājums, efenselē. Mācies no savām kļūdām! Savā nodabā ticiet, kam gribat, bet paturiet šo noslēpumu pie sevis. Jums aizliegts pļāpāt par to ar citām. Mēs, pārējās, nevēlamies neko zināt.
- Tu esi tik pārliecināta? - Enga apņēmīgi vaicāja. - Tu esi tik vieda?
- Gana vieda, lai zinātu, ka jūs esat nemiera cēlājas, - Vaintē atcirta, - un pilnīgi pārliecināta, ka būtu tālredzīgāk turēt jūs uzraudzībā. Te jūs vis neduļķosiet ūdeni kā Inegbanā. Es nebūšu tik iecietīga kā turienes padome.
Enga ierunājās, bet viņas ķermenis palika gandrīz nekustīgs, vārdi skanēja bezkaislīgi un nebija aizvainojoši: - Mēs necēlām nemieru, netiecāmies pēc nekārtībām. Mēs tikai ticam…
- Jauki! Kamēr vien jūs pa tumšiem kaktiem vārāties savā sulā un neuzbāžaties citām. Bet es jau nu nesamierināšos ar apvērsumu savā pilsētā!
Kā allaž, saduroties ar Engas savādo uzskatu dzelžaino nesatricināmību, Vaintē sāka zaudēt savaldību. Ieraudzījusi kādu fārgaju traucamies šurp ar ziņu, viņa atvieglojumā uzelpoja. Lai arī jaunules valoda vēl skanēja neveikli, atmiņa tai nekliboja.
- Pilsēta… Viena nāk… Stalana, vārdā. Svarīgas lietas teikt… Jābūt klāt…
Vaintē deva zīmi, ka fārgaja ir brīva, rupji uzgrieza Engai muguru un devās uz
pilsētu.
Stalana jau gaidīja viņu ierodamies, un katra mednieces ķermeņa kustība nepārprotami pauda triumfu.
- Vai paveici, ko tev uzticēju? - Vaintē jautāja.
- Ir darīts, eistaā. Es sekoju slepkavīgajiem dzīvniekiem, lidz uzgāju viņus. Tad es pašrocīgi izšāvu uz vienu, un tas bija gatavs. Esmu pārveduši viņa rumpi. Guļ tepat netālu. Atstāju bezvērtīgo Hekzeju to pieskatit. Savādas lietas saistās ar šo astazou, un tas mani visai satrauc.
- Savādas? Kas par lietām? Kamdēļ nestāsti?
- Man jāparāda tev, lai viss būtu skaidrs.
Stalana klusējot mēroja ceļu uz upei pieguļošo pilsētas daļu. Tur gaidija Hekzeja, izciezdama kaujas uzdevumu pie blīvi savīstītā saiņa. Viņas āda bija notašķīta un saskrāpēta. Tiklidz nācējas parādījās redzeslokā, Hekzeja sacēla lielu brēku. Neļāvusi izteikt līdz galam pirmos protestus, Stalana ar sitienu pa galvu notrieca kurnētāju zemē.
- Bezvērtīga - tas vēl maigi teikts, - viņa šņāca. - Slinka, medībās trokšņaina, pēdīgā zaķpastala. Visu laiku kavēja mūs un teju teju būtu novedusi abas kapā. Nevēlos vairs redzēt šo mūdzi!
- Nedz ari pilsētai tāda vajadzīga! - Vaintē ar spriedumu nekavējās. - Projām! Prom no pilsētas! Atgriezies pie ambeniniem!
Hekzeja ņēmās iebilst, bet Stalana mežonīgi iespēra viņai pa muti. Izraiditā metās bēgt. Viņas agonijas kaucieni atbalsojās no gaisa saknēm un lapām virs viņu galvām.
Vaintē acumirklī izmeta nenozīmīgo būtni no galvas un norādīja uz saini.
- Vai tur ir slepkavīgais dzīvnieks?
- Tas pats.
Stalana pavilka pārsegu, un Hastilas līķis izvēlās uz mitrās zemes. Šausmīgais un reizē aizraujošais skats laupīja Vaintē valodu. Apvaldījusi pretīgumu, viņa gausi paspēra soli un pabikstīja līķi ar kāju.
- Radījumi bija četri, - Stalana skaidroja, - un šis - vislielākais. Es uzmeklēju viņus un sekoju. Viņi nevis gāja pa krastu, bet atradās okeānā. Turklāt viņiem nebija laivas. Viņi sēdēja uz ūdenī peldoša koka un grūda to uz priekšu ar sprunguļiem. Es novēroju viņus nogalinām citus kažokzvērus - tieši tāpat, kā tas, bez šaubām, darīts ar vaisliniekiem un sardzēm liedagā. Viņi neizmanto zobus vai nagus, vai ragus, jo ragu, kā redzi, tiem nav, kamēr zobi un nagi ir mazi un truli. Viņi šīs nepilnības aizstāj ar tādu lietu, kas līdzinās asam zobam, kurš nostiprināts gara koka galā.
- Viņi taisa visādus jokus, šie kažokzvēri. Viņiem ir smadzenes!
- Visiem radījumiem ir smadzenes, pat šim te primitīvajam hezocanam, - Stalana pabungāja ieroci, kas karājās viņai kaklā, - bet hezocans pats par sevi nav bīstams, ja vien ar to pareizi apietas. Šie radījumi tādi ir. Varbūt aplūkosim viņu uzmanīgāk. Viņiem ir pulka vilnas, kā redzi, te, ķermeņa augšdaļā ap galvu. Bet šīs te pinkas, te zemāk, nepieder pašam dzīvniekam: tās ir aptītas viņam apkārt. Viņš nēsā somu, un šajā somā es atradu, lūk, ko. Izskatās pēc apstrādāta akmens ar asu malu. Un rau, šis aptītais kažoks nāk nost, un būtnei ir pašai sava vilna apakšā.
- Tas ir tēviņš! - Vaintē uzsprāga. - Kažokzvēru vaislinieks ar trulām, dzīvnieciskām smadzenēm uzdrīkstēsies apdraudēt mūs, jilanē! Vai to tu man gribi iestāstīt? Ka šajos izdzimteņos slēpjas briesmas?
- Tā ir mana pārliecība, Vaintē. Bet tu esi eistaā, un tu lem par visām lietām. Es tikai pastāstīju, ko redzēju, un parādīju, ko esmu atnesusi.
Vaintē žņaudzīja īkšķos skaudro akmens smaili un ilgu laiku stingi blenza uz līķi.
- Es pieļauju iespēju, ka pat astazous var izaugt līdz elementāram saprāta līmenim un kaut ko apgūt. Mūsu laivas saprot nedaudz komandu. Visiem dzīvniekiem ir kaut kādas smadzenes. Entīsenati var apmācīt meklēt jūrā barību. Šajā mežonīgajā pasaules daļā tik tālu no mūsu šūpuļa - kura gan var droši zināt, kas te risinājies, kopš izšķīlies laiks. Tagad mēs esam sākušas to izprast. Šeit nav jilanē, kas visu vadītu un uzraudzītu. Tāpēc nav izslēgts - un grūti to noliegt, ja pierādījums guļ acu priekšā -, ka derdzīgu astazou suga sasniegusi nosacītu perversa saprāta līmeni. Līmeni, kas ļauj viņiem sameklēt akmens gabalus un iemācīties nogalināt ar tiem. Labi, lai būtu! Bet viņiem bija jāpaliek savos mūžamežos, kur viņi varētu cits citu apkaut un aprīt. Kļūdas pēc viņi at- dzinušies tik tālu. Šim lidzīgi draņķi - draņķu tēviņi! - noslaktējuši mūsu vaisliniekus! Tad nu saproti pati, kas mums atliek. Viņi jāuzmeklē un jāapsit. Visi. Citas izvēles nav, ja mūsu pilsēta šajā krastā taisās pastāvēt. Vai tas ir mūsu spēkos?