- Tas vienkārši ir jādara. Bet jāsavāc pulka ļaužu. Jāņem līdzi visas, kuru prombūtni pilsēta var uz brīdi pieciest. Un visas - bruņotas ar hezocaniem.
- Tu teici, ka radījumi bijuši tikai četri. Un tikai trīs vēl palikuši dzīvi… -, bet pēkšņa apjausma atvēsināja Vaintē, kā bija atvēsinājusi Stalanu, kad viņa uzgāja mazo grupiņu ceļā uz ziemeļiem. - Vai var būt vēl citi? Viņu ir vairāk?
- Jābūt. Šī saujiņa, nezināma spēka dzīta, noteikti devusies projām no galvenā bara. Tagad tie atgriežas. Esmu pārliecināta. Lieliem mūsu spēkiem jāuzmeklē viņi visi.
- Un jāapkauj. Visi līdz pēdējam. Es izrīkošu, lai varam nekavējoties doties ceļā.
- Tas gan nebūtu prātīgi, jo saule jau lielā gabalā, un mūsu būs ļoti daudz. Ja izejam rītausmā un ņemam tikai labāk barotās, ātrākās laivas, tad noķersim viņus bez pūlēm, jo tie kustas lēni. Sekosim un atradīsim pārējos.
- Un šķērdīsim viņus, kā viņi šķērda mūsu vīrišķus! Plāns ir labs. Nogādā šo radījumu uz ambesedu un izklāj, lai visas redz. Mums vajadzēs pārtikas un saldūdens krājumus vismaz dažām dienām, lai varētu virzīties bez apstājas.
Uz visām pilsētas pusēm izklida fārgajas ar vēsti, ka pilsonēm jāpulcējas ambesedā. Drīz vien tas bija stāvgrūdām pilns. Jilanē masa vārījās dusmīgā čalā, aplūkojot līķi un murdot cīņā par labākajām vietām. Vaintē izgāja ambesedā. Viņas skatienu uztvēra Aikimenda un ar mājienu aicināja pievērsties viņai.
- Lūdzu, pāris vārdu, eistaā!
- Vai kādi sarežģījumi darbā? - Vaintē iesaucās pēkšņās bailēs. Aikimenda, viņas efenselē, taču norīkota vitāli svarīgā postenī - sargāt un aprūpēt vaisliniekus.
- Viss kārtībā. Bet vīrišķi padzirdējuši par astazous līķi un vēlas to redzēt. Vai atļaut viņiem?
- Protams. Nav jau bērni. Lai padomā par saviem pienākumiem! Bet tikai tad, kad ambeseds atbrīvosies. Mums nevajag nekādu histērijas scēnu.
Aikimenda nebija vienīgā, kas tiecās piesaistīt Vaintē uzmanību. Viņai ceļā nostājās Enga un arī pēc pavēles nepakāpās sānis.
- Esmu dzirdējusi, ko tu plāno darīt. Sekot kažokzvēriem un nonāvēt tos.
- Pareizi esi dzirdējusi. Un šobrīd es dodos publiski paziņot par to.
- Pirms tu sāc, man tev kaut kas jāatklāj. Es nevaru tevi atbalstīt. Neviena Dzīvības Meita to nevar. Tas ir pretrunā ar mūsu ticību. Mēs nevaram piedalīties apslaktēšanā. Mājlopi ir, kas nu viņi ir, jo tiem nav nāvesziņas. Tāpēc nav iespējams tos iznīcināt. Mēs tikai nonāvējam, kad vajag ēst. Jebkāda cita nonāvēšana ir liegta. Tā nu tu saproti, ka mēs nevaram…
- Klusu! Tu darīsi, kā es pavēlēšu. Jebkura cita rīcība ir nodevība.
Enga uzņēma viņas niknumu vēsi un nosvērti.
- To, ko tu dēvē par nodevību, es saucu par Dzīvības Velti. Mums nav atkāpšanās ceļa.
- Man gan ir. Es varu jūs visas nokaut vienā rāvienā!
- Vari. Tad tu būsi slepkava, turklāt grēcīga.
- Nekāda grēka tur nav. Dusmas - un viss. Un naids, un nicinājums pret efenselē, kura spēj šādi nodot visu savu cilti. Es gan nevēlos tevi zaudēt, jo jūsu rokas vēl noderēs smagiem darbiem. Tavas ļaudis sakals važās līdz mūsu atgriešanās brīdim. Tu būsi saķēdēta ar viņām. Tev vairs nav īpašu privilēģiju. Es atsakos no tevis kā savas efenselē. Tu strādāsi un nosprāgsi līdz ar viņām, atstumta un nicināta par savu nodevību. Tāds ir tavs liktenis.
VII
Alitha thurlastar, hannas audim senstar, linga periar amli, sammad aga deinar-
mal na mer ensi edo.
Briedi nokauj, vīrs var krist, sieva noveco, - tikai samads turpinās.
Keriks kā parasti sēdēja laivas priekšgalā un aprūpēja uguni. Bet tas bija bērna darbs. Viņš alka airēt kopā ar citiem. Reiz jau Amahasts viņam bija ļāvis pamēģināt, bet puisēns izrādījās par mazu, lai valdītu smago airi. Tagad viņš samiegtām acīm urbās miglā, bet nespēja neko saskatīt. Svešādi, dūmakas apslēpti putni klaigāja raudošu bērnu balsīs. Tikai plīstošo viļņu šalkas pa kreisi ļāva nedaudz orientēties. Citreiz viņi būtu nogaidījuši, līdz migla izklīst, bet šodien tā nevarēja. Joprojām kā draudīgs brīdinājums nomāca atmiņas par Hastilas aizraušanu dzelmē uz neatgriešanos. Viņi traucās, cik vien ātri spēja, un ilgojās nobeigt un aizmirst šo dēku.
Keriks paošņāja gaisu, tad pacēla galvu un ostīja vēl.
- Tēt, - viņš iesaucās, - dūmi! Es sajūtu dūmus!
- Mēs paši ožam pēc dūmiem. Un gaļa arī, - Amahasts noteica, tomēr neviļus sāka airēt steidzīgāk. Vai tiešām samads būtu tik tuvu?
- Nē, tie nav veci dūmi. Tie ir svaigi, tos atnes pretvējš. Un ieklausieties viļņos! Vai tie nav citādi?
Tie patiesi bija citādi. Ādu un gaļas aromāts gan varētu radīt zināmas šaubas par dūmiem, bet ne par viļņu čalu. Tā pierima un palika viņiem aiz muguras. Samada telšu pilsētiņa bija izvietota lielas upes krastos pie pašas ietekas. Viss liecināja, ka viļņi šobrīd aizplūst upes platajā grīvā un noplok tur bez skaņas.
- Griežam uz krastu! - Amahasts nokomandēja, ar visu spēku ieguldams airos.