Kāds no vīriem gausi pietrausās kājās, smagi balstīdamies uz sava šķēpa. Tam jābūt vecajam Ogatiram: gadu nasta, valgā zeme un pērnā saltā ziema darījusi viņa rokas un kājas stīvas un sāpīgas.
Arī Amahasts piecēlās ar šķēpu rokās. Abi vīri kopsolī mēroja ceļu līdz ūdens bedrēm.
- Diena būs karsta, kurro, - Ogatirs noteica.
- Visas dienas šeit ir karstas, vecūksni! Pat bērns būtu varējis to pareģot. Saule izsvelmēs sāpes no taviem kauliem.
Viņi lēnām un piesardzīgi virzījās pret melno meža sienu. Augstā zāle čabēja rīta brīzē. Virs galvas palmās klaigāja tikko pamodušies putni. No tuvējā biezokņa vietumis iznira pa meža zvēra galvai. Ieturējušies tie nolieca purnus pie mitrās zemes un meklēja veldzi. Iepriekšējā vakarā mednieki bija padziļinājuši bedres, un tagad tajās vizuļoja dzidrs ūdens.
- Dzer, cik lien! - Amahasts izrīkoja, pats pagriezdamies pret mežu. Ogatirs, elpai svelpjot, nometās zemē un negausīgi strēba.
No koku ēnas ik brīdi vēl varēja iznirt kāds nakts dzīvnieks, tāpēc Amahasts stāvēja sardzē ar gatavībā paceltu šķēpu un ostīja vītušu lapu smaržas piesātināto valgo gaisu, ko saldināja netverams nakts ziedu aromāts.
Remdējis slāpes, sardzē stājās vecais vīrs, lai arī Amahasts varētu netraucēti padzerties. Samadars dziļi iegremdēja seju vēsajā ūdenī, tad aizelsies atliecās un riekšām šķieda šļakatas pār savu kailo ķermeni, aizskalojot vakardienas dubļus un sviedrus.
- Tur, kur apstāsimies šovakar, rīkosim savu pēdējo naktsmītni. Nākamajā rītā mums jāgriežas atpakaļ pa pašu pēdām, - Ogatirs teica pār plecu, neatraujot skatienu no krūmāja un meža sienas acu priekšā.
- To tu teici jau vakar. Bet man grūti noticēt, ka pāris lieku dienu cels kādu postu.
- Ir laiks griezties mājup. Esmu iesējis auklā ik saulrietu. Dienas kļūst īsākas. Man tai lietā ir sava zināšana. Katrs saulriets pienāk ātrāk, ik nākamo dienu saule gurst un nespēj uzrāpties debesīs tik augstu kā iepriekš. Un vējš iegriežas citādi, pat tev tas būtu jājūt. Visu vasaru tas pūtis no dienvidrītiem. Nu vairs ne. Vai atceries, kā viņgad vētra gandrīz nogremdēja laivu un izgāza kokus - veselu mežu. Vētra uzklupa tieši šajā laikā. Mums jāatgriežas. Es atceros šos notikumus, esmu iesējis tos auklā.
- Zinu, ka tu atceries, sirmgalvi, - Amahasts slidināja pirkstus caur savu nekopto, slapjo matu ērkuli. Garas šķipsnas krita pār pleciem, bet uz krūtīm smagi gūla bieza, gaiša bārda. - Bet tu zini arī to, ka mūsu laiva nav pilna.
- Kaltētas gaļas ir pulka…
- Nepietiek. Vajag vairāk nekā pērnziem. Medības nesekmējas nepagalam. Esam atklīduši uz dienvidiem, tālāk nekā jebkad. Mums vajag gaļas.
- Vēl diena - un jāatgriežas. Ne dienu vairāk. Gājiens lidz kalniem ir tāls un ceļš - grūts.
Amahasts klusēja. Viņš cienīja Ogatira zināšanas, viņa prasmi pareizi izgatavot rīkus un sameklēt brīnumainus augus. Vecais zināja ari medību sagatavošanas rituālus un pesteļus mirušo garu aizgaiņāšanai. Viņam piemita iemaņas, kas uzkrātas garās dzīves laikā un daudzās dzīvēs pirms viņa. Šīs lietas viņš bija uzzinājis no citiem vai arī atcerējās pats, un viņam pietiktu gudrību, ko uzskaitīt no saules lēkta līdz rietam, un vēl paliktu pāri. Bet pēdējā laikā notika kas jauns, ko sirmgalvis nevarēja zināt, un tas Amahastu satrauca. Tas prasīja izskaidrojumu. To atnesa šīs ziemas, - nebeidzamās, skarbās ziemas. Jau divas reizes pavasaris bija pieteicis sevi, likdams dienām kļūt garākām un saulei spožākai, tomēr pagājis garām. Dziļā sniega sega tā arī nesaplaka, upes un strauti palika zem ledus vāka… Iestājās bads. Stirnas un brieži aizgāja uz dienvidiem, prom no savām ierastajām kalnu pļavām un ielejām, kas tagad stinga ziemas ledainajās skavās. Amahasts bija vedis sava samada ļaudis turp, kurp devās dzīvnieki, jo atlika viens no diviem: sekot tiem vai nomirt badā. Viņi virzijās lejup pa nogāzēm uz plašajiem līdzenumiem aiz tām, tomēr medības nesekmējās, jo ganāmpulkus bija retinājusi ziemas spel- goņa. Un neba viņu samads vienīgais cieta grūtības: te medīja arī citi samadi, - ne vien tie, kurus ar viņiem saistīja radniecības saites, bet arī līdz šim pilnīgi neredzēti: ļaudis, kas marbakā runāja savādi vai nerunāja nemaz un niknumā vēzēja šķēpus. Lai nu kā, tie visi bija tanu samadi, un tanus nekad neuzbruka tanum. Proti, līdz šim neuzbruka. Šoslaikus gadījās arī citādi, un šķēpu asās ;ikmens smailes sārtoja tanu asinis. Par to Amahasts raizējās ne mazāk kā par bezgalīgo ziemu. Šķēps ir medīšanai, nazis - dīrāšanai, uguns - cepšanai. Tā tas vienmēr bijis. Tanus necīnījās pret tanu. Lai nenonāktu līdz noziegumam pats, viņš bija vedis savu samadu projām no kalniem, katru dienu virzoties pretī rīta saulei, līdz sasniedza varenas jūras sāļos ūdeņus. Viņš zināja, ka ceļš uz ziemeļiem ir slēgts, jo tur ledi sniedzās līdz okeāna piekrastei, un tikai paramu- lani, ādas laivu ļaudis, spēja dzīvot sasalušajā zemē. Uz dienvidiem pavērās brīvs ceļš, bet tur, mežos un džungļos, kurus nekad neskāra sniegs, dzīvoja maragi. Un - kur tie, tur arī nāve.
Atlika vien viļņojošā jūra. Viņa samadam izsenis piemitusi koka laivu būves prasme vasaras zvejai, bet nekad senāk viņi nebija uzdrīkstējušies izlaist no unlzesloka krasta līniju un pat krastā iekārtoto apmetni. Šovasar nāksies tā darit. Kaltēto kalmāru ziemai nepietiks. Ja medībās neveiksies tāpat kā viņziem. tad pavasarī neviena no viņiem vairs nebūs starp dzīvajiem. Tātad - paliek dienvidi.
Ta nu viņi bija devušies pretī saulei, medīdami gar krastu un uz salām netālu no krasta, pastāvīgi vairīdamies maragu.