- Vainīgas esam mēs, - viņa teica, dusmām noplokot. - Mēs apkāvām visu jūsu baru. Tevi nevar vainot par to, ko tu izdarīji, - viņa paberzēja smeldzošo roku un aplūkoja izspiedušās asins piles savā delnā. Durvis atsprāga, un ienāca Stalana, stiepdama ķirbi ar apelsīniem.
- Vīrišķā dzimuma būtne man iekoda, - Enga atturīgi konstatēja. - Vai zvēri ir indigi?
Stalana pasvieda ķirbi pie malas un metās apskatīt ievainojumu. Tad viņa pacēla smago dūri, lai sistu tēviņam, kurš sarāvās kamolā. Enga ar vieglu pieskārienu viņu atturēja.
- Nevajag. Es biju vainiga. Pasaki labāk, ko darīt ar koduma vietu?
- Nav nekas bīstams, ja labi iztīra. Tev jānāk man lidz, lai varu brūci apkopt.
- Nē, es gaidīšu šeit. Es netaisos izrādīt bailes šiem dzīvniekiem. Viss būs kārtībā.
Stalana noraidoši sakustējās, bet neko nevarēja padarit. Viņa izmetās ārā un pēc īsa mirkļa atgriezās ar koka grozu. Izvilkusi no tā ūdens trauku, Stalana izskaloja brūci, tad norāva nefmeikelim futrāli un pielika radījumu pie ievainojuma. Engas mitrā āda pamodināja snaudulīgo dzīvnieku. Tas pieķērās viņai pie savainotās rokas, sākdams izdalīt baktericīdu sekrētu. Tiklīdz ievainojums bija apstrādāts, Stalana izņēma no kastes divus mezglainus mudžekļus.
- Es sasiešu tēviņam rokas un kājas. Šī nav pirmā reize. Radījums ir negants.
Mazais dzīvnieks lūkoja izsprukt, bet Stalana sagrāba viņu un nosvieda uz
cļridas, tad uzmetās ar ceļiem tam uz muguras un ar vienu roku saturēja. Ar otru viņa paņēma vienu mudžekli un satina ap zvēra potītēm, visbeidzot iebāzdama važas asti pašas mutē. Važa to refleksīvi rija, savilkdama savu ķermeni ciešos (ļredzenos. Tikai pārliecinājusies par saišu stingrību, Stalana pasvieda radījumu malā.
- Es palikšu un sargāšu tevi, - viņa teica. - Tas ir mans pienākums. Vaintē pavēlēja tevi apsargāt. Es vienreiz izgāju, un tevi ievainoja. Es nevaru pieļaut, ka tas atkārtotos.
Enga nīgri piekāpās, tad palūkojās uz nosviesto ķirbi un augļiem piekaisīto grīdu. Viņa norādīja uz nekustīgo mātīti.
- Es došu apaļas-saldas-ēdamas-lietas. Pagriez viņu pret mani, lai tā var mani redzēt.
Isele gan aizgūdamās brēca, bet aukstas rokas sagrāba viņu, rupji pacēla un atspieda ar muguru pret sienu. Viņa zelēja pirkstu kauliņus un šņukstēja. Otrs marags atčāpoja līdz viņai, apstājās un pacēla augšup apelsinu. Tā mute lēnām pavērās, atsedzot asu, baltu zobu rindas. Tad tas dzīvnieciski ieķērcās un šūpoja apelsīnu, čirkstinādams kāju nagus pret grīdu. Isele spēja tikai kunkstēt, izbailēs pat nesajuzdama, ka sakodusi pirkstus līdz asinīm un tās rit lejup pa zodu.
- Augļi. - Enga teica. - Apaļas, saldas, labas lietas, ko tu ēd. Piepildi vēderu, topi laimīga. Ēšana dod spēku. Dari, kā es lieku! - viņa sāka saldā balsī, tad pārgāja uz pavēlošu toni: - Tu paņemsi šo augli! Tu nekavējoties ēdīsi!
Šai mirklī Enga ieraudzīja asinis uz radījuma savainotajām rokām un pretīgumā novērsās. Viņa nolika augļu ķirbi uz grīdas un aicināja Stalanu uz durvīm.
- Viņiem ir rupji darba rīki, - Enga prātoja. - Tu teici - viņiem esot kaut kādas pajumtes un lieli dzīvnieki kalpībā?
Stalana piekrītoši pamāja.
- Tad viņiem jābūt arī kaut kādam saprātam.
- Tas nenozīmē, ka viņi spēj runāt.
- Vārds vietā, medniec. Bet mums vienkārši uz brīdi jāpieņem, ka viņiem ir valoda, kurā viņi sazinās savā starpā. Es nedrīkstu pēc vienas neveiksmes nolaist rokas. Rau! Tēviņš kustas! Droši vien saodis augļus. Tēviņiem ir vienkāršākas reakcijas: viņu vairāk satrauc izsalkums nekā bailes no mums. Bet viņš vēl glūn uz tevi kā jau mežonīgs zvērēns. Skaties! - Enga uzvaroši iesaucās. - Viņš ēd augli. Pirmais panākums. Tagad mēs vismaz varam viņus pabarot. Re, re, viņš nes augli mātītei. Altruisms - tam jānorāda uz saprātu.
Stalana nešķita pārliecināta.
- Savvaļas zvēri arī baro savus mazuļus. Esmu redzējusi tos sadarbojamies medījuma vajāšanā. Pati savām acīm redzējusi. Tas nav pierādījums.
- Varbūt nav. Bet es neļaušos tik ātri sajust vilšanos. Ja laivas saprot vienkāršas komandas, kāpēc gan lai šādi dzīvnieki nespētu vismaz to pašu!
- Tātad tu viņus apmācīsi tāpat, kā apmāca laivas?
- Nē. Es grasījos tā darīt, bet tagad vēlos sasniegt augstāku sazināšanās līmeni. Laivu dresūru veido dažu komandu izpildes pozitīva un negatīva stimulācija. Elektriskais šoks norāda uz kļūdu, kamēr barības kriksītis atalgo pareizu rīcību. Tāda dresūra ir gana laba laivām, bet es netaisos šos dzīvniekus dresēt. Es gribu ar viņiem sarunāties, abpusēji sazināties.
- Runāšana ir ļoti sarežģīta lieta. Daudzas, kas jau atstājušas jūru, tā arī to neiemācās.
- Tev taisnība, medniec, bet viss jau slēpjas saziņas limenī. Jaunajām sagādā grūtības runāt kā pieaugušajām, bet tev jāatceras, ka jūrā visas jaunās tomēr savā starpā sazinās.
- Tad māci šiem zvēriem bērnu valodu! To viņi varētu arī uztvert.
Enga pasmaidīja.
- Pagājis daudz gadu, kopš tu vairs nerunā kā bērns. Vai atceries, ko tas nozīmēja? - viņa pacēla roku, un delnas krāsa pārauga no zaļas sarkanā. Tad tā atkal kļuva zaļa, un Enga pakustināja pirkstus.
Stalana iesmējās.
- Kalmāri. Pulka kalmāru!
- Tu atceries. Bet vai pamanīji, cik liela nozīme ir delnu krāsai? Bez tās teiktais nebūtu saprotams. Vai šie kažokzvēri spēj mainīt savu delnu krāsu?
- Nedomāju vis. Nekad neesmu redzējusi viņus tā darām. Lai gan viņiem uz ķermeņa ir sarkana un balta krāsa.
- Tam varētu būt liela nozīme viņu valodā…
- …ja tiem tāda ir, - Stalana nobeidza.
- Lai notiek - ja tiem tāda ir. Man radījumi rūpīgāk jāpavēro, kad viņi atsāks izdot skaņas. Bet galvenais - jāpanāk, lai viņi drīzāk runātu kā jilanē. Sākot ar vienkāršākajiem signāliem. Viņiem jāapgūst valoda kopsakarībā.