Stalana ar žestu pauda neizpratni.
- Es tiešām nezinu, ko tas nozīmē.
- Tad es parādu, lai doma kļūtu skaidra. Ieklausies uzmanīgi. Sākam? Lūk - man ir silti. Tu saprati?
- Jā.
- Labi. «Man ir silti» - tas ir apgalvojums. Kopsakarība atklājas apgalvojuma daļu vienībā. Tagad es to pateikšu vēl lēnāk. Man… ir… silti… Es, šeku, kustinu īkšķi, vienlaikus pametot skatienu augšup, saku «silti» un viegli pasleju asti. Viss tas - balsī izteiktās skaņas un pareizās kustības - kombinējas, veidojot izteicienu kopsakarībā.
- Neesmu nekad prātojusi par tādām lietām. Un, kā rādās, man galva iet riņķi, kad lūkoju to darīt.
Enga iesmējās un izrādīja atzinību par šo mēģinājumu pajokot.
- Džungļos ārpus pilsētas es justos tikpat nelāgi kā tu valodas džungļos. Nav daudz to, kuras pēta šo lietu, jo tā ir tik sarežģīta un samudžināta. Es ticu, ka pirmais solis uz izpratni ir apjausma, ka mūsu valoda īsumā atkārto filoģenēzi.
- Nu gan man galva sāp. Un tu domā, ka tamlīdzīgi zvēri to var saprast, ja pat man nav sajēgas, ko tu tur runā? - Stalana norādīja uz radījumiem, kuri, iztukšojuši augļu ķirbi, klusi sēdēja pie sienas starp izsvaidītām mizām.
- Es neko necentīšos uzsākt no sarežģītākā. Es tikai gribēju teikt, ka mūsu valodas vēsture iet kopsolī ar mūsu dzīves attīstību. Kad esam jaunas un pirmo reizi dodamies jūrā, mēs vēl nerunājam, bet jau meklējam atbalstu un draudzību pie savām efenbarus biedrenēm, kas devušās jūrā līdz ar mums. Pieņemoties prātā, mēs vērojam lielāko sarunas. Vienkāršas roku vai kāju kustības, delnu krāsas maiņa. Augot mēs apgūstam aizvien vairāk un, kad iznirstam no jūras, jau tiecamies visam citam, ko esam iemācījušās, pievienot izrunātas skaņas, līdz kļūstam par jilanē savas savstarpējās saziņas kopsakarībā. Te arī slēpjas manas grūtības. Kā lai iemāca mūsu valodu šiem radījumiem, kas nav izgājuši mūsu dzīves ciklu! Vai varbūt ir? Vai viņiem arī pēc piedzimšanas nāk dzives posms jūrā?
- Manas zināšanas šajā jomā grūti nosaukt par pilnīgām. Ņem vērā, ka šī astazou suga mums ir galīgi sveša. Bet es stipri šaubos, vai viņi jelkad dzīvojuši ūdeni. Esmu gūstījusi un turējusi nebrīvē dažas prastākas un mazākas savvaļas sugas, kuras čum un mudž te mūžamežā. Rādās, ka viņiem visiem ir noteiktas kopigas iezīmes. Viņi ir ļoti silti, turklāt visu laiku.
- Es pamanīju. Tas šķiet visai dīvaini.
- Citas lietas nav mazāk dīvainas. Paveries uz šo tēviņu. Redzi, viņam ir viens pats kopulācijas orgāns, kuru nevar pieklājīgi ievilkt. Nevienai astazou sugai, ko jebkad esmu saķērusi, nav normāla, dubulta dzimumlocekļa. Un vēclass="underline" esmu pētījusi viņu vairošanās īpatnības - tas ir kas pretīgs.
- Ko tu ar to domā?
- Es gribēju teikt, ka pēc olas apsēklošanas mazos iznēsā mātīte. Un, kad tie izšķīlušies, viņa turpina tos pieturēt savā tuvumā un baro no mīkstiem orgāniem. Vai redzi? Tie izciļņi uz jaunās mātītes rumpja!
- Dīvaini, lai neteiktu vairāk. Tātad tu domā, ka jaunuļi paliek uz sauszemes? Viņi nedodas jūrā, kā pienākas?
- Tā gan. Cik esmu ievērojusi, tā ir kopīga iezīme visām astazou sugām. Viņu dzīves cikls rādās atšķirīgs no mūsējā visās jomās.
- Bet tu vispār apjēdz savu novērojumu nozīmi? Ja viņiem tiešām ir sava valoda, viņi nekādi nevar būt to apguvuši tādā veidā kā mēs savējo.
Stalana piekrītoši pamāja:
- Tagad es saprotu. Pateicos tev par izskaidrojumu. Bet vai no tā neizriet vēl svarīgāks jautājums? Ja viņiem valoda ir, kā tad viņi to apgūst?
- Tas arī ir galvenais, uz ko man jārod atbilde. Bet, atklāti sakot, šobrīd skaidrs nav nekas.
Enga nolūkojās mežonīgajos radījumos, kuru sejas bija ķepīgas no augļu sulas; viņi blenza tai pretī. Kā lai rod iespēju sazināties ar viņiem?
- Tagad atstāj mani, Stalan. Tēviņš ir droši sasaistīts, mātīte neizrāda varmācīgas tieksmes. Ja es būšu viena, viņiem nāksies vērot tieši mani, un nekas nenovērsīs uzmanību.
Stalana garu brīdi svārstījās, līdz negribīgi piekrita.
- Tikai pēc tava pieprasījuma. Es piekrītu, ka briesmas šobrīd nešķiet lielas. Tomēr es palikšu tepat aiz durvīm, kuras būs atslēgtas un pavērtas spraudziņā. Tev jāpasauc mani, ja viņi tevi jebkādā veidā apdraud.
- Tā ari darīšu. Dodu tev vārdu. Un tagad man jāsāk strādāt.
X
Darba jaunās pilsētas dibināšanā netrūka. Neparedzēti lielus pūliņus prasīja iepriekšējās eistaā, pelnītā nāvē mirušās Dīstas, pieļauto kļūdu labošana, un visa tā rezultātā Vaintē ik diena izrādījās aizpildīta no mazas gaismiņas līdz dziļai naktij. Laižoties miegā, viņa reizēm apskauda nakts laivas un citas radības, kuras varēja pārvietoties tumsā. Cik daudz vēl varētu paveikt, ja viņa ik dienas paliktu nomodā kaut isu brīdi ilgāk. Ideja šķita nejēdzīga, bet pēdējā laikā tā pilnībā pārņēma viņas domas daudzos garajos vakaros pirms iemigšanas. Protams, prātošana netraucēja viņas naktsmieru, jo miega traucējumi jilanē nebija iespējami tīri fiziski. Tiklīdz acis aizvērās, viņa gulēja dziļā miegā bez dzīvības zīmēm, kas vērotājam no malas nepatīkami atgādinātu nāvi. Tomēr šis miegs bija tik trausls, ka katrs kairinājums ik brīdi varēja to pārtraukt. Neskaitāmas reizes nakts melnumā dzīvnieku kliedzieni atgrieza Vaintē nomodā. Viņas plaksti pacēlās, un viņa brīdi ieklausījās. Neko vairāk nesadzirdējusi, viņa aizvēra acis un atkal ieslīga snaudā.