Tikai rīta blāzma viņu atmodināja pilnībā. Šorīt, kā visus rītus, viņa izkāpa no siltās gultas uz grīdas un pagrūda pēli ar kājas pirkstu. Guļamais sakustējās, un Vaintē devās uz kaktu, kurā atradās viens no dzīvās pilsētas neskaitāmajiem stumbriem un stublājiem, uzblīdis ķirbjveidīgā izaugumā un pildīts ar ūdeni. Vaintē piekļāva lūpas tā atverei un sūca iesaldināto ūdeni, līdz jutās remdējusi slāpes. Pēlis aiz viņas, viegli trīsēdams, ar lēnām, krampjainām kustībām saritinājās garā tīstoklī un atslējās pret sienu. Tur tas atdzisa un ieslīga komatozā nemaņā līdz nākamajai vajadzības reizei.
Cauru nakti bija lijis. Vaintē izgāja zem klajas debess; mitruma piesūkusies, pēdas nemīlīgi skāra pītā grīda. Visu ceļu līdz ambesedam Vaintē centās turēties zem jumta. Fārgajas cita pēc citas pievienojās viņas gājienam, garā procesijā virzīdamās aiz muguras.
Katru rītu pirms darbu sākuma projektu vadītājām, tāpat kā citām pilsonēm, bija noteikti jāiziet caur ambesedu. Tur viņas uz brīdi piestāja un patērgāja. Šis plašais centrālais laukums veidoja pilsētas sirdi. Ap to virmoja visas pilsētas daudzveidīgā rosme. Dziļi ieslīgusi pārdomās, nemanīdama pilsētnieces, kuras grieza viņai ceļu, Vaintē devās uz savu iemīļoto vietiņu rietumu spārnā, kuru pašu pirmo apmirdzēja austošā saule. Viņa bija eistaā - tā, kura vienmēr iet taisni. Viņa labsajūtā atspiedās pret saulē iesilušo koka krevi. Saullēkta stari, nolidami pār viņas seju, sakļāva acu zilītes šaurās spraudziņās. Vaintē ar gandarījumu nolūkojās, kā Alpisaka mostas jaunai dienai. Tas viesa viņā citādu siltuma sajūtu, vēl tīkamāku. Viņa apzinājās savu cildeno misiju. Viņas pilsēta! Viņai to audzēt, veidot, izvērst, izcirst pilsētas veidolu šā nemīlīgā krasta mežonībā. Kad aukstie vēji, kas šausta Inegbanu, kļūs nepanesami, jaunā pilsēta jau aicinās šurp. Tad viņas ļaudis pārcelsies uz šejieni, un visu mutēs būs Vaintē vārds, ik mirkli tiks godināts viņas veikums. Tiesa gan, katru reizi šo domu pavadīja tikko manāms nemiers pašā apziņas stūrītī: ar to dienu, kad tas notiks, Vaintē vairs nebūs eistaā. Līdz ar citām ieradīsies Malzasa, Inegbanas eistaā, kurai lemts pārvaldīt arī šo pilsētu. VARBŪT. Šo pēdējo vārdu Vaintē slēpa dziļi sirdī un nekad neizrunāja. VARBŪT. Laikam ritot, daudz kas var gadīties. Malzasa vairs nav jauna, pastāv zināms spiediens no apakšas, ar gadiem viss mainās. Kad pienāks laiks, Vaintē saslies seksti jaunai cīņai. Šobrīd pietiek, ka viņa būvē pilsētu. Un būvē labi.
Etdīrga uztvēra Vaintē skatienu un nekavējoties pakļāvās aicinošajam žestam.
- Vai noskaidroji, kas nogalinājis lopus? - Vaintē vaicāja.
- Noskaidrojām, eistaā. Liels astazous melnā krāsā ar slepkavīgiem nagiem un gariem, asiem zobiem - tik gariem, ka tie rēgojas no zvēra mutes pat tad, ja tā aizvērta. Stalana izlika slazdus pie cauruma, ko tas izrāvis žogā. Tur mēs to arī šorīt atradām mirušu. Slazdi bija apskāvuši viņa ķepas, viens no tiem aptinies ap kaklu un nožņaudzis zvēru.
- Nocērtiet tam galvu, notīriet galvaskausu un atnesiet man!
Vaintē deva zīmi, ka saruna izbeigta, un tūdaļ pieaicināja Vanalpē. Bioloģe atstāja sarunu biedrenes un devās šurp.
- Tu ziņosi par jaunajām pludmalēm, - Vaintē norādīja.
- Darbam jau redzams gals, eistaā. Platība ir iztīrīta, ērkšķu žogs augsts, koraļļu barjera aug ātri, ņemot vērā, ka tā iekārtota tik nesen.
- Lieliski. Tad mēs varam domāt par jaunajām dzīvībām. Par perējumiem, kas uz visiem laikiem aizmēzīs atmiņas par nāves pļauju vecajā liedagā.
Vanalpē piekrītoši pamāja, tomēr ar vainas apziņas pilnu žestu pauda šaubas.
- Liedags gan ir gatavs, bet tas nav drošs.
- Joprojām tā pati rūpe?
- Ar laiku viss atrisināsies. Mēs strādājam plecu pie pleca ar Stalanu un ticam, ka izeja ir jau gandrīz rokā. Zvērus mēs iznīcināsim.
- IR JĀIZNĪCINA! Vaislinieki BŪS drošibā! Pēc šīs mācības tas vairs nedrīkst atkārtoties!
Vaintē drūmās nojautas kliedēja pārrunas ar citām, kā ari iesaistīšanās pilsētas neskaitāmajos darbos, bet viņas domas ik brīdi kavējās pie mednieces. Laiks vilkās gausi, un Stalanu nekur nemānijā. Vaintē pieaicināja kādu fārgaju un norīkoja mednieci uzmeklēt.
Tuvojās jau pusdienlaiks, kad Stalana ieradās un nostājās līdzās Vaintē lapotnes paēnā.
- Es nāku ar labām ziņām, eistaā. Liedags drīzumā būs nodrošināts.
- Ja tas tiesa, tad pilsētas sliktajai slavai pienācis gals.
- To pašu var teikt par aligatoriem. Mēs atradām, kur tie vairojas. Norīkoju fārgajas, lai meklē olas un ķer mazuļus. Tie ir smeķīgi.
- Zinu, esmu ēdusi. Tātad, tu grasies tos audzēt līdz ar citiem gaļas lopiem?
- Nē, viņi ir pārāk neganti. Tiem būs jāierīko atsevišķi aploki pie upes.
- Lieliski. Bet ko tu dari ar pieaugušajiem īpatņiem?
- Tos, kas par lielu, lai ķertu dzīvus, mēs nogalinām. Iet zudumā laba gaļa, bet neko nevar darīt. Mēs tiem piekļūstam nakts laivās, pirms viņi pamodušies, un turpat arī nošaujam.
- Parādi, kur viņus uzturēs! Gribu redzēt pati, - Vaintē bija apnicis ambesedā. Pieaugot karstumam, visas apkārt kļuva laiskas un snauduļoja ēnā. Vaintē negribēja ļauties dusai, - pārāk daudz vēl jāpaveic.
Viņas nesteidzīgi virzījās uz piekrasti. Viņām sekoja pulciņš fārgaju. Pat zaru nnā pieturējās tveice, un, lai atvēsinātos, viņas ne reizi vien ienira baseinos, kas tieši tamdēļ bija izrakti gar taku.
Gājējas lauzās caur dumbrāju, kura lielākā daļa vēl nebija attīrīta. Pa kājām pinās paauga un zāles skupsnas, gaiss šķita biezs no trūdu smakas un sīku, asinskāru kukaiņu miriādēm. Beigu beigās pār piekrastes krūmu biežņu skatam pavērās smilšu sēre. Gar to auga gara zāle un sīkas palmas, un vēl kādi savādi, plakani augi ar neiedomājami garām adatām. Šī Džendazi zeme pārlieku atšķīrās no tās, ko viņas pazina. Visapkārt mudžēja nepazīstamas lietas, par ko brīnities un no kā sargāties.