Priekšā vīdēja upe - dziļa, nesteidzīga straume. Laivas jau bija atvestas šurp, un šobrīd fārgajas, kuru pienākumos ietilpa gādāt par tām, izsniedza barību, l argajas grūda laivu sīkajās mutītēs sarkanas gaļas lēkšķes, un asinis lāsoja pār laivu melno ādu.
- Aligatori, - Stalana teica. - Nelaidīsim taču gaļu zudumā. Laivām tā lieliski Iet pie dūšas. Manuprāt, tās ir gatavas pāroties.
- Tad pabadini mazliet. Šobrīd visām jābūt kaujas gatavībā.
Upes krastus klāja daudzveidīgu koku biezoknis. Slējās pelēcīgi milzeņi ar vareniem zariem, starp tiem drūzmējās slaidi zaļokšņi ar trauslām skujām un pār Mom - vēl augstāki sarkanīgi stumbri ar gaisa sakņu lokiem visriņķī. Zemi starp tinm sedza sarkanbrūnu un spilgti oranžu ziedu paklājs, bet vēl vairāk augu midzēja augšā - starp zariem. Blīvajā lapotnē ņirbēja visdažādāko krāsu ziedi.
Mūžamežā mutuļoja dzīvība. Koku vainagos brēkāja putni, un sarkansvītroti gliemji slapji slīdēja pa biezo mizu.
- Bagāta zeme, - Vaintē noteica.
- Entobana savulaik būs bijusi tikpat mežoniga, - Stalana piebilda, atvērusi nāsis un ošņādama gaisu. - Pēcāk pilsētas izvērsās un pārklāja visu zemi no okeāna līdz okeānam.
- Tu tiešām tā domā? - Vaintē pūlējās aptvert šā dīvainā sprieduma jēgu. - Man grūti to iztēloties. Ļaudis tomēr uztver pilsētas kā objektīvu īstenību, kopš izšķīlies laiks.
- Esmu runājusi par to ar Vanalpē ne reizi vien. Viņa man izskaidroja. Viss, ko mēs redzam še, Džendazi zemē, it labi varētu izrādīties tas pats, ko sensenos laikos senmātes vēroja Entobanā, pirms jilanē izaudzēja pilsētas.
- Tev, protams, taisnība. Ja mēs audzējam savas pilsētas, ir jābūt bijušam laikam, kad bija tikai viena pilsēta. Bet tas noved pie nejēdzīgas domas, ka vēl kādu laiku pirms tam pilsētu nav bijis nemaz! Vai tā varētu būt?
- Nezinu gan. Par to labāk runāt ar Vanalpē, kura izstrādā šādas galvu reibinošas teorijas.
- Atkal tev taisnība. Pajautāšu viņai.
Vaintē pamanija, ka fārgajas pārāk cieši sadrūzmējušās ap viņām un platām mutēm cenšas izprast sarunu. Vaintē ar strauju žestu raidīja tās projām.
Viņas tuvojās aligatoru vairošanās vietām, no kurām gan lielākā daļa neganto kustoņu šobrīd jau bija iznīdēti. Dzīvi palikušie drošības pēc uzturējās ūdenī un, tiklīdz parādījās laivas, pazuda. Pēdējās palika mātītes, jo brīnumainā kārtā šie primitīvie un nesaprātīgie radījumi rūpējās par savām olām un mazuļiem.
Krastā, kur atklātā saulē strādāja fārgaju brigāde, zvilnēja laivas. Atbraucējas piedzina savējās tām līdzās, un Vaintē vērsās pie darbu vadītājas Žekakotas, kura lūkojās no liela koka paēnas.
- Pastāsti man par savu darbu, - Vaintē teica.
- Virzās uz priekšu lieliem soļiem, eistaā. Divas kravas olu jau aizsūtītas uz pilsētu. Gūstām visus mazuļus, ko vien jaudājam. Tie ir pastulbi; noķert nav grūti.
Viņa noliecās pār iežogojumu sev pie kājām, strauji tvēra tajā un izslējās, aiz astes turot aligatora mazuli izstieptā rokā. Tas locījās, šņāca un tiecās aizsniegt viņu ar sīkajiem zobeļiem.
Vaintē apmierināta pamāja:
- Labi, ļoti labi. Briesmas novērstas un vēders pilns. Gribētos visām mūsu problēmām rast tik apsveicamu risinājumu, - viņa pagriezās pret Stalanu: - Vai ir vēl kāda dējumu vieta?
- Starp šejieni un pilsētu vairs nav. Kad te būs iztīrīts, dosimies augšup pa upi un tālāk purvos. Tas prasis laiku, bet kas jādara - jādara.
- Labi. Un pirms atgriešanās pilsētā vēl apraudzīsim jaunos laukus.
- Man jāatgriežas pie citām medniecēm, eistaā. Žekakota pati tev parādīs ceļu, ja var tā sarunāt.
- Var, - Vaintē piekrita.
Pēc vēja pilnīgas norimšanas gaiss saules speltē bija kļuvis smacīgs. Laivas devās atceļā, un Vaintē manija, ka debesīm piejaukusies savāda, agrāk nemanīta dzeltenīga nokrāsa. Pat klimats šajā dīvainajā pasaules nostūrī bija neparasts. Jau gabaliņu lejpus pa upi atkal sacēlās vējš, bet šoreiz tas pūta no muguras. Vaintē pagriezās un ievēroja tumšu līniju parādāmies virs apvāršņa. Viņa norādīja turp.
- Žekakot, ko tas varētu nozīmēt?
- Nezinu gan. Kaut kādi mākoņi. Nekad neesmu redzējusi neko tamlīdzīgu.
Melnie vāli traucās šurp neticamā ātrumā. Vēl pirms mirkļa klājušies kā
viegla ēna virs kokiem, tie tuvojās, izpletās un aptumšoja debesi. Līdz ar tiem .itdrāzās vējš un pēkšņi iegāza kā ar dūri. Viena laiva no sāniskā trieciena apgāzās.
Atskanēja kliedzieni, bet, laivas pasažierēm izveļoties sabangotajā ūdenī, ludaļ aprāvās. Laiva ienira, šķaidījās un pūlējās atgūt līdzsvaru, kamēr viļņos i/kaisītās jilanē pajuka uz visām pusēm, glābdamās no laivas konvulsijām. Ar mokām izdevās visas izvilkt no bangām uz citu laivu klājiem. Neviena nebija cietusi, kaut arī visas atstājušas okeānu pirms daudziem gadiem un peldēja neveikli. Vaintē izkliedza komandas, līdz viena no varonīgākajām fārgajām, paaugstinājuma alkās gatava riskēt ar dzīvību, aizpeldēja pie joprojām nemierīgās tukšās laivas un centās iezvelties tajā. Asi uzkliegdama, viņa dunkāja dzīvnieku vārīgajā punktā, lidz beidzot tas sāka pakļauties komandām.
Virs galvas mežonīgi gaudoja vējš, un arī pārējās laivas draudīgi zvārojās. Visām jilanē brāzmainajā lietusgāzē pār acīm pārvilkās trešais plakstiņš un nāsis i ieši sakļāvās. Tad vētras aurus pārmāca brīkšķi mežā, gāžoties varenam Kokam, kas aizrāva sev līdzi pulciņu smalkāku stumbru.