Vaintē nebija cerību pārkliegt stihiju, bet visas tik un tā saprata viņas rikoju- mu turēt laivas tālāk no krasta, lai nepakļūtu zem kāda vētras izrauta piekrastes milzeņa.
Laivas trakulīgi svaidījās bangās. Jilanē, negaisa šaustītas, saspiedās tajās iii'šā kamolā, cenzdamās saglabāt siltumu. Laiks stiepās mokoši gausi, līdz nepārtrauktie virpuļi pārgāja atsevišķās brāzmās un nedaudz pierima. Vētras Kulminācija beidzot bija pāri.
Atpakaļ uz pilsētu! - Vaintē kliedza. - Cik vien ātri var!
Neticamais viesulis bija izlauzis stigu mūžamežā, nopļaujot pat diženākos kokus. Cik tālu stiepjas šī postaža? Vai pilsēta ir cietusi? Droši vien. Koki, kas veido pilsētu, ir vēl jauni, vēl briestoši. Vai tie paspējuši labi iesakņoties? Kādi ir postījumu apmēri? Šie mokošie jautājumi plosīja Vaintē sirdi. Vaintē acu priekšā slidoja aizvien briesmīgāku gruvešu vīzijas, un viņa iespēra laivai, neapmierināta nr tas lēno gaitu.
Stalana, turēdama sasieto zvēru aiz kakla, atsvabināja slazdu, kas skāva tā nevaldāmi trakojošās ekstremitātes, un iesvieda radījumu būrī. Šī nodarbe tā piekala viņas uzmanibu, ka Stalana nepamanīja laika pārmaiņu, līdz nebija visu beigusi un izslējusies taisni. Plati atvērtās nāsis alkaini tvēra gaisu. Kaut kas tā smaržā šķita pazīstams, un kaut kas - svešāds. Viņai, kas šķērsojusi okeānu un ieradusies Džendazi zemē līdz ar pirmo pētniecisko ekspedīciju, lai izvēlētos vietu jaunajai pilsētai! Kad bija panākta vienošanās par Alpisakai piemērotāko krasta joslu un araketo devās atceļā uz Inegbanu, viņa ar mazu saujiņu ļaužu palika. Viņas bija bruņotas un stipras, un drošas neizpētītā mūžameža apslēpto briesmu priekšā. Bet tas bija kaut kas pilnigi nepazīstams, kas gandrīz iznicināja viņas, aizslaukot visus pārtikas krājumus un atstājot izvēles priekšā: medit vai mirt. Tas bija negaiss ar vēju un lietu - tik postošs, kādu viņām nekad nebija nācies piedzīvot.
Toreiz sākās tieši šādi. Ar dzeltenām debesīm un spiedīgu, nekustīgu gaisu. Stalana aizdarīja zvēra būrīti un iesaucās, cik skaļi vien spēja:
- Briesmas!
Spalgais kliedziens piesaistīja visu tuvējo fārgaju uzmanību, jo tas ir viens no pirmajiem vārdiem, ko tās apgūst.
- Tu - uz ambesedu! Jūs pārējās - uz visām pusēm! Pasakiet visām! Vētra ar nevaldāmu viesuli ir gandrīz klāt! Visas uz pludmali, klaju lauku, ūdeni - tālāk no kokiem!
Viņas skrēja, bet par visām ātrāk - pati Stalana. Līdz ar pirmo brāzienu simtiem jilanē jau steidza meklēt drošību klajumā. Pēc mirkļa vētra uzklupa ar pilnu sparu, un pilsētu aizsedza skatienam necaurredzamas lietus šaltis.
Stalana uzgāja fārgaju pulciņu, kuras tupēja upes krastā, saspiedušās kopā, un iespraucās starp tām, glābdamās no saltajām ūdensstrūklām. Kad pār viņām sāka trakot asais vējš, dažas jaunākās izbailēs iesvilpās, bet Stalanas strupā pavēle lika tām apklust. Visu laiku, kamēr trakoja vētra, viņas palika nekustigas. Stalanas dzelžainā vara lika bez īdēšanas pārlaist nevaldāmo viesuli. Kad brāzmas rimās, medniece pavēlēja visām doties atpakaļ uz pilsētu.
Stalana sagaidīja Vaintē pagurušo laivu pie vētras saplosītā krasta. Pirms vēl attālums ļāva bilst kādu vārdu, medniece jau māja, ka viss kārtībā. Ne nu gluži ideālā, tomēr kārtībā.
- Kādi zaudējumi? - Vaintē bez ievada sauca, izlēkdama krastā.
- Divas fārgajas kritušas un…
Vaintē ar nesavaldīgu žestu apklusināja viņu.
- Pilsētai, ne pilsonēm!
- Nekas būtisks vēl nav ziņots. Visādi siki postījumi, nolauzti zari, dažas pilsētas daļas pārvērtušās vējlauzās. Fārgajas ir izsūtītas pārlūkot jaunos laukus un ganāmpulkus, bet nav vēl atgriezušās.
- Tad jau viss beidzies veiksmīgāk, nekā biju gaidījusi. Ziņojumus nodot ambesedā!
Jau īsajā ceļā caur priekšpilsētu pavērās gruvešu aina. Dzīvais jumts daudzviet gulēja zemē, un pastaigu celiņus aizšķērsoja plato lapu jūklis.
Aizgaldā īdēja, un Stalana ievēroja, ka kāds briedis panikas bezprātā salauzis kāju. Dzelksnis no viņas neiztrūkstošā hezocana dzīvnieku apklusināja.
- Nelāgi, bet labi vēl, ka tā, - Vaintē rezumēja. - Pilsēta ir stipra un aug, kā nākas. Vai viesuļvētra atkārtosies?
- Diez vai. Vismaz gadu būs miers. Citos gadalaikos arī pūš vēji un atnes lietusgāzes, bet viesuļvētras plosās tikai šajā periodā.
- Ar gadu mums pietiks. Postījumus likvidēsim, un Vanalpē lūkosies, lai viss tiek nostiprināts. Jaunā pasaule ir mežonīga un nepakļāvīga, bet mēs spējam būt tikpat sīkstas un nelokāmas.
- Būs tā, kā tu saki, eistaā, - Stalana piekrita. Viņas vārdos skanēja kaut kas vairāk par vienkāršu secinājumu. Apziņa, ka Vaintē domā tieši to, ko saka, un dara tieši to, ko domā, piešķira vienkāršajam slēdzienam hipnotisku spēku.
Būs. Lai maksā, ko maksādams.
e
XI
Alpīsaka auga un dziedēja brūces. Vanalpē ar savām palīdzēm diendienā klīda pa pilsētu, skrupulozi uzskaitot vētras postījumus.
Vējlauzu vietās pilsētbūvnieces paātrināja augšanu, pielietojot hormonus, un drīz vien lapu jumts no jauna aizsedza debesis vienlaidu blīvā, kamēr sienas stiprināja aizvien jauni balsta stumbri un gaisa saknes. Bet Vanalpē nebūtu Vanalpē, ja apmierinātos ar vienkāršu atjaunošanu. Tagad augšup pa sienām un krustu šķērsu caur griestiem aizlocījās liānas - vijīgas, bet sīkstas.