Ar katru dienu pilsēta pieņēmās ne vien spēkā, bet arī plašumā. Līdumi iegrauzās mūžameža blīvā. Šķietami haotiskā izvēršanās patiesībā tika rūpīgi plānota, bet bez lieka trokšņa.
Visbīstamāko darbu - kāpuru izsēšanu mežonīgajos džungļos - veica Nāves Meitas. Lai gan bruņotas fārgajas sargāja viņas no aizdomīgiem savvaļas radījumiem, nekas nepaglāba no skrambām un negadījumiem, no ērkšķu dūrieniem vai lapotnē paslēpušos čūsku indeszobiem. Daudzas jau bija savainotas, dažas pat mirušas. Pilsētai viņu liktenis rūpēja tikpat maz kā pašai Vaintē. Sīks upuris pilsētas labā.
Izsētie kāpuri neglābjami parakstija mūžamežam nāves spriedumu. Šos negausīgos rīmas tam speciāli selekcionēja. Putniem un dzīvniekiem to garša negāja pie dūšas, toties paši kāpuri nesmādēja neko, kas vien zemē auga. Akli un nesātīgi viņi truli rāpoja augšup pa stumbriem, lauzās caur zāli un izpostija visu savā ceļā. Kur pāri gājuši kāpuri, tur zemi pārklāja biezs izkārnījumu slānis, no kura slējās mirušo koku skeleti. Nemitīgi barodamies, radījumi pārtapa pretīgos, sarainos nešķīsteņos jilanē rokas garumā.
Tad tie nosprāga. Nāve bija ierakstīta viņu pašu gēnos. Tā tur bija ar nolūku ieprojektēta, lai nepieļautu, ka pasaule pazūd mūdžu zarnās. Tie nobeidzās un sapuva paši savos mēslos, demonstrēdami Vanalpē un citu gēnu inženieru aroda prasmi pilnā spožumā. Trūdošo līķu masu līdz ar citiem atkritumiem īpašas nematodes īsā laikā pārvērta treknā augsnē. Norisi sekmēja mutantas baktērijas viņu gremošanas ceļos. Vēl pirms vaboles bija sagrauzušas sausos stumbrus, to pakājē jau sazēla lekna, speciāli sēta zāle, un no zemes spraucās ērkšķu žoga asni. Mūžamežā bija izgrauzts jauns lauks, atgrūzdams mežonību tālāk no pilsētas un tādējādi pasargādams to no apslēptajām briesmām.
Viss rimti attīstījās. Jilanē neuzskatīja norises nesteidzibu par kādu nepilnību vai neveiksmi. Viņas uztvēra sevi kā vides sastāvdaļu, - viņas neredzamām saknēm sakņojās savā apkārtnē un dzīvoja nedalāmā saistībā ar to. Jebkāds cits pasaules uzskats būtu pretdabisks. Tāpēc arī jilanē laukiem nepiemita noteikta regularitāte vai detalizēts plānojums. To lielums un forma dabiski izrietēja no kāpuru ēstgribas un lapotnes pretestības spējām. Ērkšķu krūmu sienas augstums un biezums dažādās vietās atšķīrās, un atsevišķās vietās uz lauka vīdēja izkaisīti sākotnējā meža biezokņa pleķīši, bagātinādami ainavu.
Ganāmpulki bija raibu raibie. Katru reizi, atgriežoties no Inegbanas, araketo atveda jaunu lopu apaugļotās olas. Neaizsargātākās sugas izvietoja iekšējos laukos - tuvāk pilsētas centram -, kuros pirmie arakabi un enicenzasti jau paspējuši izaugt lieli. Šie draudīgā izskata miermīlīgie visēdāji divu mastodontu lielumā (un vēl nebūt nemitējās augt) šobrīd nesatricināmā mierā stampājās gar pašu mežmalu, laiski vēzēdami astes ar baisajiem dzelkšņiem, grabinādami muguras vairogus un nejauzdami briesmu.
Vaintē jutās gandarīta par savu veikumu. Ik rītu viņa nesatricināmā mierā čāpoja uz ambesedu, apzinādamās, ka šai pilsētai nav lemts piedzīvot sarežģījumus, ko viņa nespētu atšķetināt. Bet šorīt, redzot fārgaju steidzamies pie viņas ar ziņu, viņa sajuta vieglu trauksmi. Fārgaja rupji atgrūda malā visas, kas patrāpījās ceļā, tādējādi bez vārdiem pauzdama savas misijas svarīgumu.
- Eistaā! Araketo atgriezies! Es biju zvejas laivā, es pati redzēju…
Vaintē ar aprautu žestu apklusināja stulbo būtni un pamāja savām pavadonēm:
- Sagaidīsim viņas uz mola. Gribu dzirdēt jaunumus no Inegbanas.
Aristokrātiskā mierā viņa soļoja pa taku svītas pavadībā. Alpīsakā gan nekad
neiestājās aukstums, bet šajā gadalaikā daudz lija un gaisā pastāvīgi jautās mitrums, tāpēc Vaintē un daudzas citas vīstījās apmetņos, lai patvertos no liņāšanas un drēgnuma. Fārgajas nekārtīgā pūlī klunkuroja nopakaļ.
Eisikoli ar savām nagainajām lāpstveida pleznām bija izbagarējuši upi un ostas gultni grīvā. Araketo tagad varēja ienākt ostā pie paša mola, un kravu vairs nenācās vadāt uz krastu laivās.
Varenais dzīvnieks vēl nebija izniris no dūmakā tītā okeāna, kad Vaintē ar visu procesiju jau ieradās piestātnē. Ostas priekšniece izrīkoja kādu fārgaju, kura krāmēja svaigas zivis uz zemūdens dzegas araketo azaidam. Šādu mājienu biezādainais radījums saprata un nadzīgi iekārtojās paredzētajā piestātnes vietā, kur tika stingri noenkurots. Vaintē ar dziļu apmierinājumu sekoja saskaņotajai darbībai. Laba pilsēta ir organizēta pilsēta. Viņas pilsēta bija laba.
Vaintē skatiens klejoja pa milzīgo, melno masu, līdz apstājās pie muguras spuras, kuras virsotnē Erifneisa komandēja parādi. Līdzās kapteinei stāvēja Malzasa.
Vaintē sastinga kā sālsstabs, jo otras eistaā esiba šajā pasaulē sen nebija nodarbinājusi viņas prātu. Pēkšņā, netīkamā atskārsme stindzināja viņas locekļus, un caur krūtīm izstrāvoja sāpe - skaudrāka par jebkurām fiziskām ciešanām.
Malzasa. Inegbanas eistaā, kurai tiek celta šī pilsēta. Kura vedīs šurp savas ļaudis, kad viss būs gatavs. Kura valdīs Vaintē vietā.
Malzasa, stalta un spriega, aplaida visapkārt valdonīgu skatienu. Viņa nebija slima, nedz arī veca. Viņa būs Alpīsakas eistaā.
Vaintē nenokratīja stingumu, jo baidījās, ka ķermeņa kustībās varētu atklāties viņas patiesās jūtas. Malzasa ar savu svītu un pārējām sekotājām atstāja araketo un devās šurp. Vaintē atlika cerēt, ka mokošo dvēseles cīņu izdosies paslēpt aiz rituālajām frāzēm.
- Laipni lūdzu Džendazi zemē, eistaā! Alpīsaka sumina tevi, - Vaintē noskandēja, piešķirot etiķetes diktētajam sveicienam emocionālu nokrāsu.