- Teiksim… Teiksim, ka tās nav labas ziņas, - Vaintē īgni noņurdēja. Visu šo laiku lauka darbos pietrūka Engas roku; viņas darbaspēks bija kā zemē nomests. Arī pašai idejai sazināties ar astazoiem zuda jēga. Šie radījumi nevienu vairs neapdraudēja. Vismaz draudi no gluži citas puses tos pilnībā aizēnoja. Bet, lai kā nu būtu ar draudiem. Vaintē nebija liegta arī veselīga zinātkāre. Viņa skaļi vaicāja:
- Lai nu būtnes nebūtu apguvušas jilanē valodu, bet varbūt tu esi iemācījusies viņējo?
Engas ķermeņa krampjainā kustiba pauda šaubas un bezcerību.
- Tā ir vēl viens ciets rieksts, ko man nekādi neizdodas pārkost. Sākumā es domāju, ka tie ir ambenini, mēmi radijumi, kas nespēj sazināties. Bet tagad man jāatzīst, ka viņi ir juganīni…
- Nemuldi! - Vaintē pārtrauca viņas vārdu plūdus. - Kā gan šāds vai tāds radījums var sazināties, bet tā arī negūt un nenodot informāciju! Tu man piedāvā tikai mīklas, bet kur ir gaidītās atbildes?
- Es saprotu. Piedod, ja vari, bet man neizdodas citādi izteikties. Viņu balsīs un kustībās nav nekādas likumsakarības. Es to apgalvoju pilnīgi droši, jo laikam gan būšu jau ielāgojusi vairākus tūkstošus viņu pozu un kustību. Viss ir bez satura. Ir jau grūti, viņi ir tik gaudeni un mazkustīgi. Beigu beigās esmu nākusi pie slēdziena, protams, tīri teorētiski, ka citādi nebūs: viņiem pieejams kaut kāds cits sazināšanās līmenis, kurš mūžu mūžos paliks mums nepieejams. Man nav ne jausmas, kas tas varētu būt. Esmu dzirdējusi teorijas par garīgo starojumu, kad informācija tieši nonāk no smadzenēm smadzenēs. Kaut kādi viļņi. Kā mums te pilsētā vajadzētu fiziķi, kas atbildētu uz visiem šiem jautājumiem!
Vaintē paustās šaubas, vilšanās un bezcerība lika viņai apklust.
- Es tevi joprojām apbrīnoju, Enga. Norakstīdama dzīvi savai atbaidošajai filozofijai, tu esi laupījusi pilsētai pirmšķirīgas smadzenes. Bet šoreiz man šķiet, ka tavi mēģinājumi un gaidas ir sevi izsmēlušas. Apskatīšu tavus astazous un izlemšu, kas darāms.
Vaintē pamanīja Stalanu turpat tuvumā un aicināja viņu līdzi. Viņas visas trīs rangu secībā devās ceļā. Kad cietums bija klāt, Stalana metās uz priekšu un atdarīja aizbultētās durvis. Vaintē aizspraucās viņai garām un ieurbās ar skatienu astazou jaunuļos, bet Stalana stāvēja turpat lidzās, gatava ik brīdi atvairīt uzbrukumu. Mātīte tupēja sarāvusies. Viņas lūpas atvilkās uz sāniem, atsedzot zobus, un šis nepārprotamais drauds iesvēla Vaintē negantās dusmās. Mazais tēviņš stāvēja kluss un šļaugans, atspiedies pret dibensienu.
Vaintē uzsauca Engai:
- Liec tiem taisīt pekstiņus!
Kad Keriks izdzirda durvju aizbīdņa skrapstu, viņš pielēca kājās un atspiedās ar muguru pret sienu, kā allaž pārliecināts, ka pēdējā stundiņa klāt. Isele, kā parasts, ņēmās viņu izsmiet:
- Stulbais zeņķi! - viņa ķiķināja, glaudīdama savu saskrambāto, skūto galvu. - Bailīgais knauķi! Marags nes mums ēst. Marags gribēs spēlēties.
- Kur maragi, tur nāve. Reiz viņi mūs nokaus.
- Cietpauris! - viņa meta puisēnam ar augļa mizu un smaidīdama pievērsās ienācējiem.
Pirmais marags šķita pilnīgi svešs. Tas ienāca smagiem soļiem, un viņas smaids izplēnēja. Tad viņa pamanīja pazīstamo stāvu tieši svešajam maragam aiz muguras, lidzās tam rupjajam. Šī diena sākās tieši tāpat kā daudzas citas.
Viņa bija laisks un ne īpaši gudrs pusaugu skuķis.
- Runā! - Vaintē pavēlēja, nostājusies tieši pretī aztazoiem. Tad, lēni un skaidri uzsvērdama zilbes kā sarunā ar jaunu fārgaju, viņa atkārtoja rīkojumu: -
Ru-nā!
- Lūdzu, ļauj vispirms man! - Enga lūdzoši, bet uzstājīgi iejaucās. - Mani viņa sapratīs.
- Nekas vairāk viņai nav jāsaprot. Ja būtne neprot runāt, tad tai ir beigas. Pārāk daudz laika jau nomests zemē.
No jauna pievērsusies astazou mātītei, Vaintē sakārtoja savas domas pilnīgi un negrozāmi.
- Es to pieprasu personiski un nekavējoties! Tu tūlit un uz vietas runāsi ar mani kā ikkatra jilanē. Ja tu to spēsi, tad dzivosi un augsi. Valoda ir attīstība. Valoda ir dzīvība, vai saprati?
Isele saprata. Vismaz draudīgais tonis viņai šķita nepārprotams, un bailes, tik ilgi nomāktas un slāpētas, atgriezās.
- Man nepadodas runāšana, ja drikst… - bet tanu vādi neizraisīja nekādas emocijas lielajā, ķēmīgajā radījumā, kas draudīgi slējās pār viņu. Viņai būs jāatceras viss, ko laipnais marags mācīja. Viņa pūlējās, viņa centās, cik spēka, lai lidz ar vārdiem izdotos arī kaut kādas kustības.
- …has leibe ēnē uu…
Vaintē jutās apsmieta.
- Un tā ir runāšana? Ko radījums saka? Vai tas nozīmēja: «Veca sieviete kļūst vieda?»
Enga arī jutās samulsusi.
- Varētu būt. ka viņa teica: ar vecumu gadi saliec sievieti?
Lai kā arī Vaintē centās kaut ko sajēgt šajos vārdos, dusmas viņu burtiski smacēja. Varbūt kādu citu dienu viņa būtu uztvērusi šo nožēlojamo mēģinājumu par zināmu centību no astazous puses. Tikai ne šodien. Pēc vakardienas apvainojumiem un Alekenzi tracinošās klātbūtnes šāda ķēmošanās sniedzās pāri viņas spēkiem. Turklāt viņa pat bija centusies būt laipna pret derdzīgo kažokzvēru. Viņa satvēra to abām rokām un pacēla gaisā tieši pret savu niknumā pārvērsto seju, kratīja drebošo augumu un neganti rēca.
Būtne vairs pat necentās runāt. Tā aizmiedza acis un izdalīja no tām ūdeni, atgaza galvu, plaši atpleta muti un izgrūda dzīvniecisku ķērcienu, kas apdullinoši atbalsojās Vaintē galvā.
Vaintē zaudēja pēdējās savaldības druskas. Prātu aptumšoja aklas dusmas. Viņa pieklupa pie astazous rīkles un iegremdēja smailos zobus dziļi siltajā miesā, ar skarbiem rāvieniem izpurinādama no būtnes pēdējo dzīvības dzirksti. Karsta asins šalts iešļāca Vaintē mutē. Viņa pretīgumā nožākstījās, atgrūda līķi no sevis un drudžaini spļāva uz visām pusēm šķebigās asinis. Stalana tikko manāmi sakustējās, ar visu augumu izstrāvodama atzinību.