Vaintē izrāva Engai no rokām ķirbi ar ūdeni, spļaudīdamās un atraugādamās izskaloja muti un uzlēja pārpalikumu sev uz sejas. Smacējošais niknums bija rimies, viņa atkal spēja savākt savas domas un līdztekus izjuta apmierinājumu par padarīto. Bet viss vēl nebija galā. Vēl taču viens astazous te mētājās pa kājām. Atliek tikai novākt viņu, un visa ši slaka būs izskausta. Asi apcirtusies, viņa nostājās pret Keriku un nolūkojās viņā no augšas.
- Un tagad tava kārta! - viņa nokrekšķinājās un pastiepa roku lejup. Zēnam nebija, kurp atkāpties. Viņš ierunājās, izdarīdams kustības ar visu augumu.
- …esekakurud - esekyilshan… elel leibeleibe…
Pirmajā brīdī neuztvērusi vārdu jēgu, Vaintē paspēra vēl soli uz priekšu. Tad aprāvās un vērīgāk ielūkojās radījumā. Tas klanījās, vismaz neveikli centās klanīties. Bet kāda jēga šīm kustībām uz sāniem - šurpu turpu. Nekāda!
Te nāca apjausma. Radījumam taču nav astes! Viņš nevarēja pareizi izpildīt astes svārstības. Bet ja tā no tiesas bija astes pacelšanas imitācija, tad to varēja uzskatīt par mēģinājumu paust galējas nepatikas sajūtu vai ari alkas runāt - tik spēcīgas, ka robežojas ar izmisumu. Saraustītās zilbes sāka veidot kopainu, un beidzot Vaintē skaļi izsaucās:
- Enga! Tu saproti? Vei - viņš mēģina atkal.
Neveikli, tomēr jau itin skaidri, visādā ziņā - saprotami - astazous runāja.
- Es ļoti negribu mirt. Es ļoti gribu runāt. Ļoti daudz, ļoti labi.
- Tu tā arī nenogalināji viņu, - Enga rezumēja, kad viņas jau bija ārpusē un Stalana aizšāva durvju aizbidni. - Bet otrai tevī augstsirdības neatradās…
- Otra bija bezvērtīga. Tagad tu apmācīsi šo beidzamo, jo to mēs varbūt kādreiz ari varēsim izmantot. Var uzrasties citas sirotāju bandas. Bet kāpēc tu teici, ka viņš nekad nav runājis?
- Nav jau arī. Laikam būs bijis stipri saprātīgāks par otru. Viņš vienmēr mani uzmanīgi vēroja, bet nekad nerunāja.
- Tu esi labāka skolotāja, nekā pati domāji, Enga, - apmierināta Vaintē kļuva vēlīga. - Tava vienīgā kļūda - ka tu dresēji nepareizo astazou.
XIII
Augstu virs galvas rāmi zilgoja debess velve, bet spīvais vējš, ceļā pār ziemeļu nogāzēm uzvandījis sīkas, dzeldīgas sniega kripatas, nesa virpuļojošo krusu caur kalnu pāreju un trieca saltās adatas ceļiniekam tieši sejā.
Herilaks lauzās pretī brāzmām kā peldētājs caur piekrastes bangām. Šķita, viņš teju teju nogulsies. Vēl pēdējie ļodzīgie soļi caur biezajām kupenām. Gaitu vēl smagāku darīja kreisā sniegkurpe, kurai atlūzusi pamatīga šķēpele. Pietiktu apstāties, lai to salabotu, un ceļinieks uz mūžu paliktu sniega blāķos. Tā nu vientuļnieks, zobus sakodis, spītīgi spēra soli pēc soļa. Biezie kažokādu apsēji viņa plecīgo stāvu darīja vēl masīvāku.
Herilaks manīja, ka nogāze kļūst stāvāka. Viņš bija nokļuvis pārejā. Tālāk viņa ceļš veda tai cauri. Nogurušās kājas bruka sniegā, ļima, bet ikreiz atrada spēku atkal iztaisnoties zem varenā auguma. Ceļinieks nopurināja sniegu un neatlaidīgi turpināja gājienu.
Pārvarējis klinšaino kāpumu starp vēja nopūstajām, kailajām akmens radzēm, kas rēgojās no kupenām kā pelēki miroņa kauli, Herilaks nonāca dzivinošā aizvējā. Viņš bija to veicis. Vēl pāris soļu, un vējš pilnībā noslāpa aiz klinšu sienas. Viņš ar skaļu nopūtu saļima, atsliedams muguru pret klintsbluķa raupjo vaigu. Smagais augšupceļš bija izsmēlis visus spēkus.
Herilaka virsējie dūraiņi bija sasaluši ragā. Viņš tos dauzīja vienu pret otru. līdz āda atkal ielocījās un cimdus varēja novilkt. Notrausis lāstekas no uzacīm un skropstām ar otriem - siltajiem dūraiņiem, kas pavilkti apakšā, viņš pavērās lejup ielejā.
Tas bija samērā mājīgs nostūris, kur joprojām ziemoja stirnas; tālu pakājē melnēja mazie ganāmpulciņi. Tepat lejpus mednieka atpūtas vietas slējās staltu koku audze, kas piesedza pļaviņu upes krastā. Upes izteka nekad neaizsala. Brīnišķīga vieta, kur apmesties, lai pārziemotu, pazīstama kā Amahasta levrelāgs - Amahasta samada apmetnes vieta. Amahasts bija Herilaka māsas Alethas virs.
Bet apmetnes vietā nebija ne dvēseles.
Herilaks jau bija to dzirdējis no sava samada mednieka, kas saticis Ultadana samada mednieku, kurš, savukārt, zvērējis, ka bijis šeit un ka runā tīru patiesību. Bet Herilakam viss jāredz pašam. Viņš paņēma šķēpu, loku, bultas, kārtīgi iezie- da ādu ar zosu taukiem, apvilka mīkstas bebrādas ar vilnu uz iekšu un tām pāri pārjoza stīvas briežādas. Visbeidzot piesiksnojis sniegkurpes pie smagajiem kažokādas mokasīniem, viņš jutās gatavs ziemas pārgājienam. Solim jābūt naigam, tāpēc nedrikstēja ņemt lidzi nekā lieka: mazliet kaltētas gaļas un sauja ekotaza plecu somā - tas arī viss.
Nu viņa acim pavērās šis tukšums, un sirdī ielija skumjas. Sūkādams sniega ledeni, viņš pieliecās un ņēmās labot sniegkurpi. Ik brīdi viņa skatiens atrāvās no darba un pārslīdēja pār tuksnesīgo ieleju, it kā atgādinot skumjo īstenību. Ieleja no tā dzīvāka nekļuva.
Apnicīgais darbs ilga lidz pat pēcpusdienai. Noguris Herilaks iebāza mutē kaltētas gaļas lēkšķi, zelēja un prātoja, ko darīt tālāk. Izvēles nebija. Ieturējies viņš pietrausās kājās visā savā varenajā augumā - galvas tiesu pāri visgarākajiem samada medniekiem -, noslaucīja taukus no pinkainās bārdas un ar skatienu iztaustīja ieleju, nosprauzdams kursu lejupceļam. Izšķiries par maršrutu, viņš apņēmīgi aizbrida lejup pa nogāzi, vairs ne reizes neatskatīdamies uz izmirušo apmetni.