Herilaks spītīgi gāja līdz pat saulrietam un meta mieru tikai pirmo slapstīgo zvaigžņu gaismā. Ietinies kažokādās un ilgi nolūkojies naksnīgajās debesīs, viņš nolaida plakstus un ļāvās miegam. Tad, pēkšņas iedomas satraukts, ceļinieks atkal pavēra acis un rūpīgi nopētīja pazīstamos debesu rakstus. Mednieks ar paceltu šķēpu uz Mastodonta. Liektā zvaigžņu rinda - Mednieka Josta. Vai tur nepavīdēja jauna zvaigzne? Tieši blakus vidējai! Ne tik spoža kā citas, bet gluži skaidri saredzama dzidrajās nakts debesis.
Viņš nejutās pārliecināts. Tai jābūt varena cīnītāja tharmai - tādā goda vietā, kur tā vairoja Mednieka spēkus! Viņš nebija drošs, ka redzējis to jau agrāk. Smago domu nomocits, viņš atkal slēdza plakstus un ieslīga dziļā miegā.
Trešajā dienā kopš nerimtīgā lejupceļa sākuma Herilaks lauzās caur meža joslu gar strauju upi - tik strauju, ka pašā ūdens klaja vidū vēl vīdēja neaizsalusi straume. Viņš virzījās bez skaņas, kā jau medniekam pierasts, un reiz jau bija iztramdījis stirnu pulciņu. Tās izbijušās šāvās uz visām pusēm, slaidos lēcienos putinādamas sniegu, un vismaz tuvākā varēja kļūt par vieglu guvumu, bet Herilaks nebija uz medību takas. Vismaz stirna viņu nevarēja interesēt.
Ielauzies dziļi brikšņos, viņš piepeši apstājās un noliecās, pētīdams zemi. Starp diviem zariem stiepās trušu cilpa no zarnas stiegras.
Tālāko ceļu Herilaks veica, murminādams vārdus un ļaudams šķēpam grabēt pret zariem. Savāds laiks diktē savādu rīcību. Pat veco ļaužu nostāstos nesastapt nekā līdzīga. Bet šobrīd nav nostāstu laiks. Nav vietas jokiem un blēņām. Tanus nogalina tanu. Bija laiki, kad pasaule piederēja medniekam. Tagad mednieks ik mirkli varēja izrādīties medījums.
Pēc brīža Herilaks zem kājām sajuta sniegā iemītu taku. Izgājis norā, viņš apstājās, iegrūda šķēpu sniegā par miera zīmi un aptupās tam līdzās. Ilgi gaidīt nenācās.
Kluss kā dūmu vērpete noras pretējā pusē iznira mednieks. Ieraudzījis Herilaku sēžam, viņš nolaida kaujas gatavībā pacelto šķēpu. Herilaks piesardzīgi izslējās, otrs mednieks iesprauda savu šķēpu sniegā, un viņi abi spēra soli pēc soļa, līdz klajuma vidū satikās.
- Esmu jūsu medību laukos, bet ne medībās, - Herilaks ierunājās. - Te medī Ulfadana samads. Tu esi samadars.
Ultadans piekrītoši pamāja. Viņa gaišā bārda stiepās līdz viduklim - gara kā viņa vārds.
- Tu esi Herilaks, - viņš teica. - Jūsu samada Alkoss apņēma manu brāļameitu.
Vēl brīdi pārcilājis prātā radniecību, Ultadans pamāja ar īkšķi pār plecu.
- Ņemsim šķēpus un iesim uz manu telti. Tur ir siltāk nekā sniegā.
Plecu pie pleca viņi soļoja kapa klusumā, jo medniekiem ceļā nav jāčivina kā putniem. Taka stiepās gar aizsalušo krastu, kur straume čalodama traucās viņiem garām, lidz līkumam, kur upe atkāpās, lai pēc brīža atgrieztos atpakaļ. Krasta ielokā slējās samada ziemas apmetne - divpadsmit lielas, apledojušas teltis. Pļaviņā aiz teltīm mastodonti, ietinušies izelpoto garaiņu mākoņos, ar varenajiem ilkņiem cilāja sniega segu un krimta sasalušo zāli zem tās. No katras telts pret skaidrajām debesīm cēlās vijīga dūmu grīste. Rotaļā aizrāvušies bērni klaigādami šaudījās starp mājokļiem. Šis skats Herilakam šķita pazīstams un nomierinošs. Tikpat labi tas varētu būt viņa paša samads.
Ultadans atvilka ādas aizkaru un bez vārdiem aicināja viesi savā teltī. Viņi apsēdās. Veca sieviete salēja izkausēto sniegu no tāšu spaiņa pie pavarda koka kausos, iebirdināja tajos kaltētas zālītes un pasniedza medniekiem aromātisku dzērienu. Vīri sildīja rokas pie kausiem un atturīgi baudīja virumu. Sievietes tērgādamas ietinās ādās un cita pēc citas izslīdēja no telts.
- Tagad tu uzkodīsi, - Ultadans teica, kad viņi palika vieni.
- Par Ulfadana viesmīlību runā tanu teltīs no jūras līdz pat kalniem.
Pieklājības vārdi nebija gluži atbilstoši ēdiena devai - dažām sloksnēm
iesmirdušas zivs. Ziemai nebija gala, un pavasaris vēl aiz kalniem. Pirms tas atnāks, šīs teltis piemeklēs bads.
Herilaks, garšīgi šmakstinot, iztukšoja tējas tasi un pat izspieda atraugu, pauzdams, cik sātīgs bijis mielasts. Tagad paradums prasītu runāt par medībām, par laiku, ganāmpulku pārvietošanos, un tikai pēc krietna laika sprīža pieklātos pāriet pie vizītes galamērķa, bet neparastie apstākļi atviegloja šo gauso un laikietilpīgo procedūru.
- Mana pirmā dēla sievas māte ir Amahasta sieva, - teica Herilaks. Ultadans pamāja, jo tas viņam nebija jaunums. Visus samadus šajos kalnos tādā vai citādā veidā saistīja savstarpēja radniecība.
- Es biju Amahasta apmetnes vietā, un tā ir tukša.
Ultadans atkal pamāja.
- Šopavasar viņi devās uz dienvidiem - arvienam lejup pa ieleju. Puse viņu mastodontu nebija pārcietuši ziemu. Pērn bija barga ziema.
- Zināms. Tagad katra ziema ir barga.
Ultadans vēlreiz drūmi piekrita un turpināja:
- Viņi tā arī neatgriezās.
Herilaks pārcilāja prātā šos faktus, domās mērodams ceļu lejup caur ieleju lidz līdzenumam un tālāk uz austrumiem, kur viļņoja jūra.
- Tātad viņi devās uz jūru?
- Pēdējos gados viņi allaž apmetas upes grivā pie jūras.
- Bet šogad viņi nav atgriezušies.
Vienīgā atbilde uz šo secinājumu varēja būt klusums. Kaut kas bija noticis, bet viņi nezināja, kas. Varbūt samads atradis citu ziemas apmetni. Ne viens vien samads nebija pārdzīvojis salu, un viņu nometnes stāvēja tukšas. Viss var būt. Jo ticamāk, ka noticis visļaunākais, par ko viņiem ne jausmas nebija.
- Dienas ir īsas, - Herilaks cēlās uz iešanu. - Ceļš ir garš.
Arī Ulfadans piecēlās un satvēra lielā mednieka rokas delnās, apliecinādams sapratni. - Ceļš uz jūru ziemā ir garš un vientulīgs. Lai Ermanpadars tevi sargā šajā gaitā!