Tur vairs nebija, ko piebilst. Herilaks cieši savilka ādas un no jauna vērsa šķēpa smaili uz dienvidiem.
Sasniedzis līdzenumu, viņš pielika soli, jo sniegs te bija sasalis blīvā klonā. Ledos ieskautajā zemē nemanīja dzīvības zīmes, un nebaltā stundā viņam varēja uzglūnēt vienīgi pati ziema. Tikai reizi daudzas dienas ilgajā ceļā viņš pamanīja izkāmējušu zobenzobu tīģeru vajātu briedi, un tam pašam āda plaka pie kauliem. Zvēri traucās pār līdzenumu pretī Herilakam. lesānis atradās neliels paugurs ar kailu koku puduri, un mednieks piestāja stumbru aizsegā nogaidīt iznākumu.
Gaudenais briedis zaudēja spēkus. No saplosītajiem sāniem pilēja asinis. Sasniedzis krauju, dzīvnieks aizelsies apstājās un pagriezās pret vajātājiem. Badīgie tīģeri, izsalkumā un asiņu smakas reiboni zaudējuši jebkādu piesardzību, klupa virsū no visām pusēm. Pirmais uzdūrās varenajiem ragiem un tika atsviests sānis. Šo mirkli jau gaidīja barvedis, lai mestos pie upura pakaļkājām un sakamptu ceļu cīpslas. Briedis maurodams pakrita, un tās bija beigas. Barvedis - liels, melns zvērs ar pinkainām krēpēm - atkāpās, kā ļaudams citiem baudīt pirmos kumosus. Tāpat jau pietiks visiem.
Apstājies nomaļus, plēsoņa pirmo reizi sajuta sev piekalto skatienu. Mūžsens instinkts lika viņam sajusties neomulīgi. Zvērs ņurdēdams piecēlās, pagriezās uz paugura pusi, pavērās tieši Herilakam acīs, pieplaka un lavījās traucētāja virzienā. Veicis pusceļu, tas sastinga, un mednieks varēja skaidri saskatīt zvēra dzeltenās, izaicinoši piemiegtās acis.
Herilaka skatiens lūkojās tikpat stingi. Viņš nepakustējās ne par matu, pat šķēpa smaile nenotrisēja, bet šo kapa klusumu pildija vārdos neietverama saruna. Zvēri lai iet savu ceļu, un mednieks ies savējo. Ja barvedis uzbruks, viņu gaida nāve. Un dzīvnieks pazīst šķēpa skaudrumu.
Skatienu sadursme ilga vēl īsu brīdi, tad tīģeris pagriezās un nesteidzīgi aizslāja lejup pa krauju. Nu ir viņa kārta ēst, un pārējie lai griež ceļu. Bet, pirms iegremdēt purnu laupījuma kūpošajā miesā, viņš vēl pacēla acis augšup. Aiz kokiem neviens vairs neslapstījās. Šķēpa zvērs bija prom. Un plēsoņa netraucēti nodevās mielastam.
Sniegputenis iespundēja Herilaku viņa kažokādās un divas dienas neļāva lāgā pat degunu pabāzt ārā. Visu šo laiku ceļinieks gulēja, lai iespēju robežās taupītu plokošos pārtikas krājumus. Bet ēst tomēr vajadzēja - neēst nozīmētu nosalt.
Tajā pašā dienā, kad vētra mitējās, medniekam izdevās uziet svaigas truša pēdas. Viņš iestiprināja šķēpu siksnā pār muguru, paņēma loku un ielāgoja stiegru bultas gropē. Tovakar viņam iznāca dzīres ar svaigu gaļu un ugunskuru. Viņš ilgi palika nomodā, pieēdās līdz ūkai un vēl mazliet, un pirms gulētiešanas kārtīgi sacepa arī to, ko nejaudāja apēst.
Še, tālu dienvidos, sniega sega kļuva plānāka, bet ziemas spelgoņa neatslāba. Sasalusi upes piekrastes zāle kraukstēja zem kājām.
Sadzirdējis troksni, Herilaks allaž sastinga, pielika roku pie auss un ieklausījās. Vējš bija atnesis attālu šņākoņu. Tiešām - tās ir plaša ūdens klaja šalkas, pret krastu plīstoši viļņi. Jūra!
Kad viņš atsāka gaitu, zāle zem kājām vairs neknakšķēja. Roka cieši sažņaudza šķēpu, acis modri vērās visapkārt. Ik kustība pauda gatavību.
Tas bija lieki. Kur tas laiks, kopš briesmas atstājušas šo krastu. Drīz vien Herilaks iznāca pļavā zem pelēkām ziemas debesīm starp balojošiem mastodontu kauliem. Vējš, salts kā nāve, gaudoja milzīgo ribu redelēs. Šakāļi un hiēnas nebija noniecinājuši cienastu, arī vārnas un jūras putni nepaļāja šādas dzīres. Un jau pāris soļu aiz mastodontiem Herilaks uzdūrās pirmajam tanus skeletam. Tālāk pļavā to bija pulka. Mednieka zobi sakodās, acis samiedzās spraugās. Viņam pavērās īsta masu slaktiņa vieta, blīvs līķu klājiens.
Kas noticis? Visi kā viens miruši. Skaidrs kā diena - te apkauts vesels samads. Pieaugušo un bērnu kauli mētājās juku jukām. Bet kas? Kas viņus nokāvis? Kas tas bijis par postošu spēku? Cits samads? Nevar būt. Tad būtu savāktas teltis un ieroči. Un mastodonti būtu sagūstīti, nevis apkauti līdz ar saimniekiem. Bet teltis, sapakotas ceļam, atradās uz šļūceņiem aiz mastodontu skeletiem. Samads acimredzot nojaucis vasaras apmetni, devies ceļā, un tad to pārsteigusi nāve.
Herilaks turpināja pētīt apkārtni un pamanīja starp lielākā skeleta kauliem iemirdzamies metālu. Viņš bijīgi pavāca kaulus malā un atbrīvoja rūsas pleķiem nosētu debessmetāla nazi. Nobraucījis rūsu, mednieks bridi pētīja ornamentu - tik pazīstamo ornamentu asmeņa virsmā. Viņš nosvieda šķēpu uz sasalušās zemes, satvēra nazi abās rokās, svieda to pret debesīm un izmisumā iekaucās. Asaras krājās lielā vīra acīs, un pār lūpām atkal un atkal izlauzās vaimanas un dusmu rēcieni.
Amahasts ir miris. Viņa svainis ir miris. Bērni, sievietes, staltie mednieki… Visi kā viens. Nav vairs Amahasta samada.
Herilaks notrausa asaras no plakstiem un ierēcās vēl negantāk. Viņam jāatrod slepkavas! Pieliecies pie pašas zemes, viņš sāka šaudīties šurpu turpu, meklēdams… Kaut ko meklēdams. Viņš pat nezināja, ko meklēt. Bet meklēja rūpīgi, kā prot tikai mednieks.
Līdz ar tumsu Herilaks likās gulēt blakus Amahasta kauliem un nodevās Amahasta tharmas meklējumiem zvaigžņu rakstos. Viņam tur jābūt - šaubu nav. Starp spožākajām zvaigznēm.
Nākamajā rītā Herilakam izdevās atrast to, ko viņš meklēja. Pirmajā acu uzmetienā tā šķita vienkārši ādas strēmele. Viena no daudzajām, kas te mētājās. Bet, noplucinājis sasalušās sloksnes, viņš uzdūrās sīkiem kauliņiem. Ļoti saudzīgi viņš turpināja lupināt ādu un ledus krikumus, lai gan sen jau bija skaidrs, ka tas ir garš, tievs radījums ar kroplīgām, nekur nederīgām kājelēm. Pulka ribu - daudz vairāk, nekā ribām jābūt - un vienkārši neiedomājami daudz skriemeļu.