Kaut kāds marags! Pilnīgi droši, maragus viņš bija redzējis. Bet tas nevarēja dzīvot šeit. Maragi nevarēja uzturēties šajā aukstajā krastā: viņu vieta ir tālu dienvidos.
Dienvidi? Tātad…
Herilaks izslējās un nolūkojās uz rietumiem. No turienes nāca viņš pats. Tur nekādi nevarētu būt maragi. Pagriezies uz ziemeļiem, viņš nopētīja meža sienu ziemeļos, bet iztēlē skatīja nebeidzamo sniega klaju aiz tās. Sniegi un ledi. Tur dzīvoja paramutani - ļoti līdzīgi taniem, tikai runā nesaprotamā valodā. Viņu bija ļoti maz, viņi reti atnāca tik tālu uz dienvidiem un cīnījās tikai ar ziemu, nevis savā starpā. Uz austrumiem, okeānā - tur nu nebija nekā.
Bet dienvidi… No karstajiem dienvidiem maragi varēja atnākt, atnest nāvi un atkal nozust. Tātad - dienvidi.
Herilaks notupās pie sasalušās zemes un rūpīgi nopētīja maraga skeletu. Viņš iegaumēja sīkākās detaļas, līdz jutās spējīgs ieskrāpēt būtnes attēlu smiltīs, līdz saprata, ka uz mūžiem atcerēsies ik sīkāko kauliņu tās ķermenī. Tad viņš piecēlās, sašķaidīja trauslo veidojumu ar kāju un apņēmīgi devās atpakaļ, vairs ne reizes neatskatīdamies.
XIV
Keriks tā arī nekad neuzzināja, ka par glābiņu viņam jāpateicas paša vecumam. Nē, neba nu Vaintē būtu saudzējusi mazu zēnu: viņa izjuta tik nevaldāmu riebumu pret jebkura vecuma astazou, ka ar prieku redzētu viņu mirstam. Gluži vienkārši Isele jau bija par lielu, lai dabiski apgūtu svešu valodu, ipaši jau tik sarežģitu kā jilanē valoda. Marbaks viņai šķita vienīgais iespējamais sazināšanās veids, un viņa kopā ar citām sievietēm smējās par medniekiem no Ledus Kalniem, kas reizēm ciemojās viņu teltīs un runāja tik savādi, ka tik tikko varēja uztvert teiktā jēgu. Viņasprāt tas bija tīrais stulbums: jebkurš saprātīgs tanus, protams, runāja marbakā. Tā nu viņa nebija sevišķi aizrāvusies ar jilanē valodas studijām un samierinājās ar pāris jokainām skaņām, ko iekala no galvas, lai uzjautrinātu maragu un saņemtu no tā gardumus. Reizēm viņai pat izdevās kustināt ķermeni skaņas ritmā. Tā bija tāda blēņaina rotaļa, ne vairāk, un par šo pārliecību meitene samaksāja ar dzīvību.
Keriks nekad nebija domājis par valodu kā tādu. Viņam bija normāla vēlēšanās saprast un atbildēt. Viņa vecums vēl ļāva apgūt valodu bez apzināta nolūka: viņš vienkārši skatījās un klausījās. Ja zēnam kāds stāstītu, ka jilanē valodā ir tūkstošiem jēdzienisku vienību, kuru kombināciju skaits pārsniedz simt- divdesmit piecus miljardus, viņš paraustītu plecus. Skaitļi viņam neko neizteica. Viņš prata skaitīt līdz divdesmit, jo šis skaitlis - viena cilvēka skaitlis - mājoja puisēna apziņā kā vizuāls tēls. Visas lidz šim apgūtās runasspējas viņam neprasīja vairāk pūļu kā augšana. Tagad mācību intensitāte pieauga, Enga dzina zēna galvā noteiktus izteicienus, noteiktu jēdzienu savienojumus, un lika viņam vel un vēl izslīpēt patizlās kustības.
Adas krāsu zēns nespēja mainīt, tāpēc viņa leksikas pamatā bija jilanē izteiksmes veids krēslas stundās. Mūžameža biezoknī, rītausmas un saulrieta stundās trūcīgā apgaismojumā jilanē sazinājās, apejot krāsu signālus un ietērpjot domu «melnbaltās» figūrās.
Kopš pirmās ieslodzījuma dienas Keriks gaidija nāvi ik reizi, kad atvērās durvis. Pārāk spilgti atmiņā dega samada apkaušanas aina. Maragi nešķiroja dzīvības - vai tas vīrs, sieva vai bērns, vai pat mastodonts. Arī viņu un Iseli neizbēgami gaida nāve, tur nebija divu domu. Katru rītu, kad nāves vietā kroplīgais marags nesa ēdienu, Keriks domās atlika savu galu līdz nākamajai dienai. Turpmāko dienas daļu viņš pavadīja, klusi vērodams, kā Isele nemitīgi atkārto tās pašas kļūdas, ko vakar, un cenzdamies nesmieties. Bet zēnā jau mājoja mednieka lepnums. Viņš jau nu nepalīdzēs nedz meitenei, nedz maragam, neatbildēs, kad vēršas pie viņa, un sekojošās dunkas uzņems klusējot, kā medniekam pieklājas. Pēc ilgāka laika viņš ievēroja, ka saprot šo to no Engas teiktā tam otram maragam, ko zēns neieredzēja vairāk par visiem, - tam, kurš viņu sita un sēja važās. No šā brīža klusuciešanai radās jauna jēga: tā varēja saglabāt noslēpumā savas zināšanas, šo mazo veiksmi pēdējā laika nebeidzamajā neveiksmju sērijā.
Un tad Vaintē nogalināja meiteni. Keriks pat neizjūta nožēlu, jo Isele bija dumja un godam pelnījusi pievienoties pārējam samadam. Tikai tajā brīdī, kad Vaintē, pavērusi vēl asiņainos žokļus, sagrāba viņu pašu, mednieka spīts salūza. Vienu vien reizi viņš bija medījis, pat mednieku saimē nebija uzņemts, - tā Keriks sev vēlāk taisnojās, mocīdamies pašpārmetumos, ka nebija vēsi uzņēmis gaidāmo nāvi starp asajiem zobiem. Patiesībā viņš vienkārši izbijās - tāpat kā toreiz, kad ar šķēpu izrāva no ūdens maragu. Viņš bija runājis ārprātīgās bailēs, runājis gana labi, lai glābtu savu dzīvību, un pat īsti nesajēdzis, kas notiek visapkārt.
Keriks joprojām nešaubījās, ka mirs, tiklīdz būs maragiem apnicis. Bet tā diena gaidija kaut kad nākotnē. Šobrīd viņš pirmo reizi atļāvās mazdrusciņ kaut ko cerēt. Ar katru nākamo dienu viņš vairāk saprata un labāk runāja. Bet kopš tā brīža, kad viņus atveda uz šo kambari, viņš vēl ne reizi nebija to atstājis. Gan jau pienāks reize, kad viņu izlaidīs, ja vien tie nav lēmuši viņam pavadīt mūžu starp šīm drūmajām sienām. Un tad viņš jozīs. Maragi nestaigāja, viņi klumzāja, un zēns bija pārliecināts, ka spēj noskriet ikvienu no tiem, ja vien tiek pie skriešanas. Tāda klusa cerība viņā mājoja, un tās vārdā viņš darīja visu, ko viņam lika, ar domu, ka pēc laika viss šis murgs aizmirsīsies.