Выбрать главу

Diendienā atkārtojās viens un tas pats. Stalana atvēra durvis un iebrida iekšā. Keriks prātīgi apvaldīja savu naidu pret varmācīgo būtni. Lai gan viņš sen vairs nepretojās, medniece joprojām ik reizes nogrūda viņu uz grīdas, sāpīgi iespieda ceļus mugurā un aptina dzīvās važas ap viņa delnu locītavām un potitēm. Pēc tam Stalana ar griežamstiegru noskuva matu rugājus no viņa gal­vas, parasti gan iegriežot arī ādā. Enga ieradās ar augļiem un gaļas recekli, kuru viņš beigu beigās ar piespiešanos bija sācis ēst. Gaļa - tas ir spēks.

Keriks nekad neuzrunāja Stalanu, ja vien neradījums viņu neiedunkāja, pieprasīdams atbildi, kas gan notika visai reti. Kerikam ne prātā nenāca gaidīt kādu sapratni no šīs neglītās, čērkstošās būtnes. Bet Enga - tas ir gluži kas cits. Zēna modrās acis vēroja viņu, un Engas atšķirība no citiem maragiem viņam nepaslīdēja garām. Nu, kaut vai nožēla, ko viņa pauda, kad bija nokosta mei­tene. Stalana bija apsveikusi šo notikumu ar neslēptu baudu.

Reizi pa reizei kopā ar Stalanu ieradās Enga. Kerika runas spējas pakāpenis­ki pilnveidojās, un, pārliecinājies, ka spēs pateikt tieši to, ko vēlas, zēns ik rītu nepacietīgi gaidija atveramies durvis. Ienāca Stalana viena pati, un viņš tūdaļ aizmirsa maragu valodu līdz pat nākamajam rītam.

Tā tas turpinājās lidz šai dienai, kad parādījās arī Enga. Keriks neko neteica. Viņš spitīgi sasprindzināja augumu, un Stalanai nācās ar viņu apieties negantāk, nekā parasti. Kad medniece bija sakrustojusi viņa rokas un uzlikusi važas uz tām, zēns ierunājās:

-  Kāpēc tu mani moki? Kāpēc sasaitē? Es taču nevaru tev neko nodarīt.

Stalana atbildēja ar žestu, kas pauda pretīgumu, un iesita puisēnam pa

galvu. Viņš ar acs kaktiņu sekoja Engai. Vai viņa klausās?

-  Sasietam ir grūti runāt, - viņš piebilda.

-  Stalan, - Enga iejaucās, - radījumam taisnība.

-  Viņš tev reiz uzbruka. Jau piemirsi?

-  Nepiemiršu. Bet toreiz viņš bija tikko atvests. Un atceries: tas koda man tāpēc, ka iedomājās mani aiztiekam mātīti, - viņa pavērsās pret Keriku. - Vai tu mēģināsi man vēlreiz kost?

-  Nekad. Tu esi mans skolotājs. Es zinu: ja es labi runāšu, tu iedosi man ēst un nedarīsi pāri.

-  Neticami. Astazous runā. Tik un tā tas ir mežonīgs zvērs, un piesardzība netraucēs, - Stalana palika nelokāma. - Vaintē uzlika man to par pienākumu, un es nepārkāpšu rīkojumus.

-  Nepārkāp, bet mazliet pielabo. Vismaz atsvabini viņa kājas. Tā tomēr būs vieglāk runāt.

Beigu beigās Stalana samierinājās, un šajā dienā Keriks strādāja sviedriem vaigā, saprazdams, ka viņa slepenā iecere par pussprīdi pietuvojusies piepildījumam.

Kas lai zina, cik ilgs laiks pagāja. Kerikam tas ari ipaši nerūpēja. Tur ziemeļos, pie viņa samada, ziemu un vasaru varēja nekļūdīgi atšķirt, un med­niekiem bija ari ļoti svarīgi zināt gadalaiku, bet šeit, šajā nebeidzamajā tveicē, laika ritumam nebija nekādas nozīmes. Reizēm debesis klāja mākoņi, citreiz caurspīdīgo plēvi pār telpu bungāja lietus… Tajā dienā, kad tika pārtraukta Kerika ikdienas mācibstunda, zēns varētu pateikt tikai to, ka kopš Iseles nāves jau pagājis ilgs laiks.

Abu uzmanību pievērsa klauvējieni pie durvīm; tad tās atvērās, Keriks ziņkārigi blenza durvju ailē un piepeši sazīmēja, ka ienācēja ir Vaintē. Maragi gan ļoti lidzinājās cits citam, bet Keriks jau bija ievērojis atšķirības. Un Vaintē bija tieši tā radība, kuru viņš nekad neaizmirsīs. Vaintē smagi brida pa grīdas pinu­mu uz zēna pusi, un viņš neviļus pauda padevību un cieņu. Šķita, ka viņa ir labā garastāvokli, un tas puisēnu nomierināja.

Tev ir labi panākumi dzīvnieku dresēšanā, Enga. Te netrūkst stulbu fārgaju,

kuru runas dāvanas ne tuvu nestāv lidzās šitam te. Liec viņam vēl mazliet parunāt.

-  Runā ar viņu, cik tīk!

-  Es? Neticu gan, ka sanāks. Vai tas ir tā kā ar laivu: rīkojums un atbildes reakcija? - Viņa pievērsās Kerikam un uzsvērti skaidri teica: - Pa kreisi, laiva, pa kreisi!

-  Es neesmu laiva, bet varu iet pa kreisi.

Keriks lēnām virzījās apkārt telpai, un Vaintē svārstījās starp neticību un gan­darījumu.

-  Nostājies pret mani! Saki man, kāds vārds tev ir dots?

-  Keriks.

-  Tas nenozīmē neko. Tu esi astazous, tāpēc nevari pareizi izrunāt. Vajadzētu skanēt tā: Ekeriks.

Vaintē nesaprata, ka zēna vārdu veido tikai skaņas. Viņa to papildināja ar ķermeņa kustībām, izveidojot vārdu ar nozīmi «gauss», «truls». Lai sauc, kā grib - Kerikam vienalga.

-   Ekeriks, - viņš atsaucās, papildinādams vārdu ar kustībām. - Truls un gauss.

-   Es bezmaz vai runāju ar fārgaju! - Vaintē izsaucās. - Bet paveries, cik neskaidri viņš saka «truls un gauss»!

-   Labāk nesanāks, - Enga paskaidroja. - Bez astes visas kustības nevar izdoties. Toties viņš ir iemācijies savērpt ķermeni, un tas ir tik lidzīgi mūsu kustibām, ka labāk nevar vēlēties.

-  Drīz man radījumu vajadzēs. Araketo atvedis Žekaku no Inegbanas. Viņa strādās kopā ar Vanalpē. Uzpūtīga un trekna, bet Entobanā nav spožāku zinātnieces smadzeņu. Viņai jāpaliek, jo mums bez palīdzības neiztikt. Es gribu viņu visādi izklaidēt. Man nav tev jāskaidro, ka šis astazous viņu iein­teresējis. Un runājošs astazous - tādu sasniegumu es negribētu nodot aizmirstībai.

Viņa pievērsās Kerikam, kurš tikai izrādija bijigu uzmanību. Atšķirībā no jilanē, kam domu domāt bija tas pats, kas to paust, Keriks it brīvi prata melot. Vaintē skatiens salti pārslīdēja pār puisēna augumu.

-  Izskatās sūdains. Vajadzētu viņu nomazgāt.

-  Viņu mazgā ik dienas. Tā ir viņa dabiskā krāsa.

-  Diez kas nav. Tāpat kā šķebīgais kopulācijas orgāns. Vai nevar likt viņam ievilkt to somā?