- Ļoti atgādina tos paraugus Vanalpē preparātos. Te nu ko pētīt netrūkst. Visādas aizraujošas lietas. Es paredzu, ka kādu dienu Alpīsakā uzkrātās zināšanas par astazoiem un to izmantošanu tālu pārsniegs citu pilsētu pieredzi.
No Vaintē strāvoja gandarījums.
- Tev nekaitētu uzzināt vēl vienu sīkumu par šo radījumu. Tas runā!
Žekaka atslīga atpakaļ, pauzdama neticību, izbrīnu, šaubas un bijību. Viņas
apjomīgais rumpis ļumēja piepūlē izteikt to visu vienlaikus.
- Demonstrējiet! - Vaintē uzsauca.
Stalana parāva Keriku uz savu pusi, un Enga nostājās pret viņu sāniski, lai zēns viņu redzētu.
- Pasaki šim augstajām personām, kā tevi sauc!
- Es esmu Keriks, zemākais no zemākajiem.
Žekaka bija dāsna uz atzinību, pat pārlieku:
- Lielisks dresūras triks! Pirmo reizi redzu zvēru, kas prot izteikt savu vārdu.
- Tas nebūt nav viss. - Enga to izteica kā papildinformāciju, nekādā ziņā ne kā labojumu. - Zvērs runā kā jilanē. Tu vari aprunāties ar viņu, ja vēlies.
Žekakā jaucās neizmērojama sajūsma ar neticību un aizdomām. Tikusi galā ar emocijām, viņa paliecās uz priekšu un teica, ļoti lēni un ļoti skaidri:
- Man grūti tam noticēt. Tu taču neproti runāt!
- Protu gan. Varu runāt ļoti ātri un saprotami.
- Tu esi iedresēts pateikt šos vārdus!
- Nē. Es mācījos, kā mācās fārgajas.
- Okeānā?
- Nē. Es neprotu peldēt. Es mācījos, klausīdamies Engā.
Žekaka pat nepaskatījās uz Engu, un viņas balsī ieskanējās nicinājums.
Tas tik ir jauki. Klausījies mīļajos vārdos, ko izsaka būtne, ar kuru piedzivojām tādu ķēpu vecajā, labajā Inegbanā. Šāds prasts dzīvnieks izsakās labi par Nāves Meitām: kāds podiņš, tāds vāciņš!
Viņa paraudzījās uz Vaintē.
- Man jāapsveic tevi. Tu esi no nekā uztaisījusi kaut ko. Pilsētu no mūžameža, runātāju no astazous, skolotāju no nāves nepieņemtās. Alpīsakai gaidāma patiesi spraiga rītdiena.
Vaintē ar žestu aizraidīja Engu un Keriku un uzrunāja Žekaku.
- Es nekad neaizmirsīšu šos vārdus. Jauna pasaule - tās ir jaunas rūpes, un mēs darām, ko varam. Bet tagad saki, vai nevēlies gaļu? Mums te ir dažas jaunas šķirnes, ko tu nevarētu būt baudījusi.
Žekaka apmierinājumā skaļi noklikšķināja žokļus.
- Man par to jau stāstija, bet tieši šo lietiņu es labprāt izzinātu pati personīgi.
«Rij un pārsprāgsti, treknais maragi» Keriks nodomāja, bet viņa padevīgajā
stājā šis vēlējums neatspoguļojās.
- Vediet viņu atpakaļ! - Vaintē norīkoja, liekot saprast, ka citām jilanē arī pašām būtu jāpazūd. Stalana parāva kaklasiksnu un aizvilka Keriku sev līdzi. Zēns zaudēja līdzsvaru un bezmaz pakrita, bet neizrādīja ne mazāko neapmierinātību. Viņi atstāja plašo klajumu un atgriezās pilsētas zaļajos gaiteņos. Enga nogriezās sānejā, un Keriks pētoši paraudzījās visapkārt. Kad redzeslokā palika ļoti maz maragu un tiešā tuvumā vairs nebija neviena, Keriks sāpēs ievaimanājās.
- Palīdzi… Stalan… Sāp taču… Šis mošķis man ap kaklu… Žņaudz…
Stalana nīgri pagriezās un ieplāja puisēnam pa ausi. Bet viņa zināja, ka
pilsētas varenās grib dzīvnieku redzēt dzīvu. Žņaugu tomēr nāksies atslābināt. Viņa izlaida no rokas saites galu un pasniedzās pie zvēra galvas.
Keriks apcirtās un metās bēgt. Aiz muguras atskanēja ārprātīgu dusmu rēciens.
Joz, puika! Traucies, ko nagi nes! Neviens marags nejaudā tevi panākt! Arī tās divas tur priekšā - tās taču ir tikai biezādainās fārgajas.
- Tiš, malā! - Keriks uzsauca, un būtnes tiešām deva ceļu. Ak, stulbās radības!
Saite soļu ritmā šaustīja puisēna plecus un muguru. Zēns skrējienā aptina to ap roku, lai nemaisās. Šķērsojot kādu noru, Keriks atskatījās; kaut kur tālu iepakaļ vīdēja Stalanas stāvs. Tātad tiešām! Šie neradījumi nav skrējēji.
Zēns atbrīvoja soli, turpinādams skrējienu viegli, bez sasprindzinājuma. Šādā tempā viņš varētu cilpot līdz vakaram. Elpa caur plaušām plūda brīvi un līksmi, kājas atsperīgi mina pilsētas savdabīgo zemsedzes pinumu un ceļamērķis bija dzīvība.
Nekas vairs Keriku neapturēs. Pamanījis priekšā maragu pulciņu, viņš nogriezās pa citu ceļu. Ja gadījās fārgaja, pietika tikai uzsaukt, lai dod ceļu. Kāds marags gan nepakāpās malā, Det lūkoja zēnu sakampt. Keriks izlocījās no neveiklā tvēriena un joņoja tālāk. Visbeidzot puisēns attapās viens pats lapu piesegtā sānejā. Viņš piestāja, lai atvilktu elpu un pārdomātu turpmāko ricību.
Visapkārt joprojām pletās pilsēta. Lapu jumts sijāja saules starus, un Kerika skatiens neviļus pacēlās tiem pretī. Vēla pēcpusdiena. Tātad jūrai jābūt aiz muguras, bet iekšzemei - tieši priekšā, kurp veļas lejupslīgstošā saule. Turp vedīs arī viņa ceļš.
Pilsēta mijās ar laukiem, un vietumis atšķirība kļuva gluži netverama. Tagad puisēns sparīgi soļoja. Skriešiem viņš pārvarēja tikai klajumus, kuros tika pamanīts.
Lūk, arī pirmais pārbaudījums! Ērkšķu blīva, kas slejas kā varena siena.
Zēna sirds neganti dauzījās. Ja viņu atrod šeit, tad ir cauri. Un divi maragi viņu jau redzēja, jau kaut ko sauca nopakaļ. Keriks raiti cilpoja gar augsto žogu, meklēdams atveri. Ir! Te tā ir. Resnas vīnstīgas, kas vijas krustu šķērsu pār izeju. Jābūt kādai iespējai atvērt šīs durvis!
Keriks netērēja pūles atslēgas meklēšanai. Viņš nometās zemē un izlocījās kā tārps zem apakšējās stīgas. Aiz žoga viņa skatienam pavērās sīku stirnu pulciņš, kas tūdaļ izbīlī pajuka augstajā zālē. Zēns metās dzīvnieku pēdās. Pie nākamās sienas stirnas pašāvās sānis, bet viņš tikai lēkšoja taisni uz priekšu. Tagad viņš zināja, kā izskatās vīnstīgu klātais caurums, un acs it viegli tādu pamanīja. Puisēns atkal nometās zemē, lai ieslīdētu zem slēģa, un atskatījies pamanīja maragu pūlīti tikko atdarītajās durvīs lauka pretējās puses žogā. Viņiem nav lemts zēnu noķert!