Keriks izskrēja pēdējā laukā. Tam jābūt pēdējam, jo tieši aiz tā slējās mūžamežs. Viņš jau bija sastapis ceļā blīvu kokaudžu pudurīšus, bet tos vēl ieskāva ērkšķu nožogojumi un lauki. Džungļi aiz pēdējā žoga šķita nebeidzami, tumši un draudīgi. Un tomēr - lai kādas briesmas tie arī slēptu, nekas nevarēja mēroties ar baiso pilsētu aiz muguras. Viņš no jauna izslīdēja zem vīnogulājiem, pielēca kājās un sastapās aci pret aci ar milzu radījumiem, kuri blenza viņā.
Puisēnu pārņēma izbailes. Augums sāka mežonīgi trīcēt, un kājas neklausīja. Zvēri bija milzīgi, lielāki par mamutiem - īsti maragi, kā ļaunākajā murgā. Pelēki, krunkaini, kājas kā stumbri, uz muguras - kaula vairogu rindas, deguna galā - pret zēnu pavērsti ragi. Sirds Kerika krūtīs dauzījās tik nevaldāmi, ka viņam šķita - tā plīsīs.
Tikai tagad viņš ievēroja, ka zvēri nenāk uz viņa pusi. Sīkās ačeles starp červeļainajiem plakstiem vērās lejup, lāgā pat nespēdamas viņu saskatīt. Smagnējās galvas nolaidās lejup, un knābjveida žokļi sāka plucināt zāli. Uzmanīgi, soli pa solim viņš lavījās tiem apkārt, pretī nepilnīgi sazarojušajam žogam, kurā rēgojās plašas atveres, aiz kurām melnēja mūžamežs.
Brīvība! Viņš ir izbēdzis!
Zēns atgrūda sānis dažas nokārušās stigas un spēra kāju uz vēsā māla klona džungļu pievārtē. Atkal atbīdīja stīgas un devās tālāk.
Tad Keriks atklāja, ka tās pieķērušās viņam pie rokām un nesteidzīgi savelkas ap visu augumu.
Tie nebija nekādi vīnogulāji. Tie izrādījās dzīvie slazdi. Viņš tos plosīja, centās pārkost. Bez panākumiem. Bet uzvara taču bija tik tuvu, tik mokoši tuvu!
Savērsies sānis šajos vēsajos skāvienos, zēns redzēja pār lauku tuvojamies maragus. Mokoši tuvu.
Keriks atkal pagriezās pret mežu, ļengani iekāries stīgās un atmetis cīņu. Puisēns gandrīz nemanīja, kā viņu nežēlīgi sakampj rokas ar dubultiem īkšķiem. Viņš lūkojās uz kokiem, uz brīvību. Šķita, ka biezoknī sakustas kāds dzīvnieks.
Lapas virs galvas uz mirkli pašķīrās, un zēna skatiens uztvēra bārdainu seju. Vīzija pazuda, kā parādījusies, un dzelžainas ķetnas viņu aizrāva atpakaļ nebrīvē.
XVI
Vaintē, dziļi domās iegrimusi, ērti atslīga savā dzīvajā koka atzveltnes krēslā. Viņas ķermenis bija stings un nekustīgs. Ap viņu drūzmējās un klusināti čaloja palīdzes, kuras, savukārt, ieskāva visuresošās fārgajas. Vaintē atradās klusuma saliņas pašā viducī, un neviena neuzdrīkstējās traucēt eistaā rimto mieru. Viņas domas taču ir pilsētas izaugsmes dzinējspēks.
Tiesa gan, šobrīd viņas vienīgā doma un jūta bija nevaldāms naids. Tikai sastingums varēja apslēpt šīs jūtas, ļaujot izvairīties no neveselīgas intereses pilsoņu vidū. Viņa zvilnēja kā akmens tēls, tikai labā acs nemanāmi sekoja aizgājēju mugurām. Tur aiziet Vanalpē, viņas neaizvietojamā palīdze, un zinātniece Žekaka, kura varēja izrādīties ne mazāk noderīga. Un viņām līdzās - Alekenzi, šis smacējošais dzirnakmens Vaintē kaklā. Cik lieliski Malzasa to Izplānojusi! Cik izsmalcināts var būt zemiskums! Tagad, kad apdarīti pirmie vitāli svarīgie darbi, Alekenzi ieradusies uz priekšdienām audzēt Malzasas taukus. Ķiķerēt, iegaumēt, - nodot varu Malzasai, tiklīdz tā ieradīsies! Tur nu viņa aiziet, luncinādamās ap Žekaku un ieklausīdamās visā, ko abi spīdekļi pie jilanē zinātnes debesīm spriež.
Visas trīs izzuda skatienam, un Vaintē klīstošais skatiens apstājās pie Engas, kura, klusi pienākusi, jau stāvēja viņas priekšā padevīgā pozā.
- Liec mani mierā! - Vaintē izgrūda, cik asi vien prata. - Es nevienu nepieņemu!
- Ļoti svarīga lieta. Lūdzu mani uzklausīt…
- Prom!
- Tev jāzina! Stalana sit astazou. Bīstos, ka viņa to nogalinās.
Tagad Vaintē pilnībā pievērsās Engai, nekavējoties pieprasot paskaidrojumus.
- Radijums mēģināja izbēgt, bet tika noķerts. Stalana to briesmīgi sit.
- Es neesmu likusi tā darīt. Lai rimstas. Paga! Es pati viņai pateikšu. Pastāsti sīkāk par bēgšanu. Kā tas gadījās?
- To zina tikai Stalana. Viņa nevienai nestāsta.
- Man pastāstīs, - Vaintē nobeidza ar skarbu, valdonīgu žestu.
Cietuma kameras durvis bija atstātas vaļā, un tuvojoties aiz tām varēja sadzirdēt sitienu būkšķus, sāpju vaidus. Vaintē nostājās durvju ailā un iekliedzās (stāt!) ar tādu spēku, ka Stalana sastinga ar paceltu roku, no kuras nokarājās asinīm piesūkusies pletne.
Keriks pie viņas kājām raustījās agonijā. Viņa mugura atgādināja asiņainu putru, un apziņa bija daļēji aizmiglojusies.
- Apkop radījumu! - Vaintē pavēlēja, un Enga rosīgi ķērās pie lietas. - Bet tu liec to rīku nost un uz karstām pēdām atbildi: kas notiek!
No Vaintē vārdiem tik nepārprotami uzvēdīja nāve, ka pat stiprā un bezbailīgā Stalana sarāvās viņas priekšā. Pletne izšļuka no ļenganajiem pirkstiem, - visa mednieces griba bija koncentrējusies atbildes žestam. Vēl pāris Vaintē vārdu, un viņa būtu nolemta.