- Radījums aizbēga no manis, aizskrēja. Ļoti ātri. Neviena nejaudāja to panākt. Mēs sekojām viņam uz pēdām, līdz pat laukiem. Bet klāt netikām. Ja nebūtu gadījies slazds - viens no tiem, kas lauka malā sargā mūs no astazou nakts sirojumiem, - tas būtu aizbēdzis.
- Ak tiktāl gan, - Vaintē domīgi nolūkojās uz sarāvušos augumu. - Tik daudz niķu, par ko mēs pat nenojaušam, vienā mazā astazoū. - Viņas dusmas rimās, un Stalana atviegloti nopurinājās. - Bet kā tas pamanījās izmukt?
- Es pat nezinu, eistaā. Vai pareizāk - zinu, bet nemāku izskaidrot.
- Pacenties!
- Centīšos. Tas gāja man līdzās, klausīja manas komandas. Kad bijām nogājuši kādu gabalu, tas apstājās un sāka raustīt ar rokām kaklasiksnu, sēkdams un stenēdams, ka smokot. Tā dažkārt gadās. Es pasniedzos pie kak- lasiksnas, bet nebiju vēl tai pieskārusies, kad astazous jau bēga. Un nemaz nesmaka.
- Bet viņš teica, ka smok?
- Teica gan.
Saspringtajās pārdomās par mednieces teikto Vaintē dusmas noplaka pilnībā:
- Vai tad tu neturēji saites galu?
- Es to biju atlaidusi, sniegdamās pie kaklasiksnas. Radījumam trūka elpas, viņš nevarēja nekur aizskriet.
- Skaidrs. Tu darīji tieši to, ko katra būtu darijusi. Bet radījumam netrūka elpas… Vai tu esi par to pārliecināta?
- Un kā vēl! Viņš brīvi elpoja arī noskrējis lielu gabalu. Tiklīdz noķēru viņu, tā aplūkoju kaklasiksnu. Tā stāvēja tieši tur, kur es to uzliku.
- Visa šī lieta man nav saprotama, - Vaintē konstatēja, noraudzīdamās uz paģībušo astazou. Enga bija noliekusies un slaucīja asinis no viņa muguras un krūtīm. Uzdauzītās acis bija stiklainas, un seja suloja. Dīvaini, ka pēc Stalanas gādības viņš vēl turējās pie dzīvības.
Bet glābiņa no atziņas, ka kaklasiksna viņa kaklu tomēr nežņaugusi, nebija. Un viņš teica, ka žņaudz. Neiespējami. Un tai pašā laikā - nenoliedzami.
Te pēkšņi kāda doma sasaistīja Vaintē locekļus. Tā bija tāda doma… Neiespējama doma, viena no tām domām, kuras nekad nevarētu iešauties, piemēram, Stalanas taisnvirziena prātā. Vaintē apvaldīja šo domu, uz brīdi atlika to pie malas un ierunājās, skarbi un saspringti:
- Pazūdi!
Stalana bez kavēšanās izmetās laukā, paužot atvieglojumu un pateicību, apjauzdama, ka par mata tiesu izsprukusi no visbargākā soda, un ar prieku izsviezdama visu notikušo no galvas.
Vaintē galvā, toties, notikušais atstāja pēdas. Enga joprojām atradās ar muguru pret viņu, un viņai bija dota iespēja sakopot domas, pārcilāt tās un neraizēties par sava domu gājuma iespējamiem novērotājiem.
Šāda doma nevar iešauties prātā. Un tomēr tā iešāvās. Viena no pirmajām lietām, ko Vaintē savulaik iegaumēja, apgūstot mācību par domām, bija tāda: kad visi citi izskaidrojumi ir noraidīti, palikušais izskaidrojums izrādās īstais, lai cik arī nesaprātīgs vai acīmredzami neiespējams tas liktos.
Astazous teica, ka kaklasiksna žņaudz.
Kaklasiksna nežņaudza.
Apgalvojums neatbilst faktam.
Astazous apgalvoja vienu, bet fakti liecina citu.
Šādas lietas apzīmēšanai jilanē valodā vārds nebija paredzēts, tāpēc viņa to radīja. Tas sauksies «meli». Astazous bija melojis.
Neviena jilanē nevarēja melot. Domas varēja apslēpt tikai ar nekustību un citādu izteiksmes ierobežošanu. Doma bija apgalvojums, un apgalvojums bija doma. Runāšana kā darbība sakrita ar domāšanu kā darbību.
Astazoum šīs darbības nesakrita.
Tas varēja domāt vienu un runāt citu. Tas varēja šķist rāms un pakļāvīgs, tad paziņot, ka nevar paelpot, bet patiesībā viņš visu laiku domājis par bēgšanu. Tas prata melot.
Radījumam jādzīvo. Tas jāaprūpē, jāapsargā, un jānovērš tā bēgšanas iespēja. Nākotne vīdēja blāva un izplūdusi, Vaintē nebija skaidrības par visiem sīkumiem… Bet viņa pilnīgi droši zināja, ka astazous ir viņas nākotne. Viņa liks lietā viņu un viņa brīnišķo spēju. Atspersies pret to augšupceļā uz savu ambīciju sniegotajām virsotnēm.
Tagad jāmet pie malas prātuļošana par šo neredzēto dabas dāvanu. Viņai jārūpējas, lai viss ietu savu gaitu, citiem neko nenojaušot. Viņa nepieļaus nekādas tenkas par šo bēgšanas gadījumu. Vai Stalana jānovāc? Uz brīdi viņā pazibēja šāda ideja, bet viņa to noraidīja. Medniece bija pārāk vērtīga. Stalana pakļausies klusēšanas nolikumam, viņa ar prieku tam pakļausies, - neba nu medniece aizmirsīs, cik tuvu nāves robežai bija uzbangojušas Vaintē dusmas. Sakārtojusi domas, Vaintē pievērsās Engai:
- Vai radījums stipri savainots?
- Grūti pateikt. Tas ir sasists, āda daudzviet pāršķelta, bet varbūt tas arī viss. Palūk! Tas kustas. Acis ir vaļā.
Keriks ar aizmiglotu skatienu pavērās abos maragos virs galvas. Viņam neizdevās izbēgt, viņam sāpēja, un viss ar viņu bija greizi. Gan nāks cita reize…
- Saki, ko tu jūti? - Vaintē pavēlēja, un zēnu pārsteidza rūpes viņas balsī.
- Man sāp. Viscaur. - Viņš pakustināja rokas un kājas. - Tas arī viss. Es viss sāpu.
- Tas tāpēc, ka tu tīkoji aizmukt, - Vaintē aizrādīja. - Tu izmantoji brīdi, kad Stalana atlaida saiti. Es parūpēšos, lai turpmāk nekas tāds vairs neatgaditos.
Kerika nogurums un sāpes nebija tik briesmīgas, lai viņš nepamanītu izrāvumu Vaintē pārstāstā. Vaintē taču vajadzētu zināt, ko zēns teica Stalanai, lai liktu viņai atbrīvot saiti. Enga to nemanīja, bet Keriks gan. Viņš ievēroja, ka tas tiek noklusēts, iedomājās par to, bet tūdaļ arī aizmirsa. Viņam sāpēja.
Atnāca kāda Vanalpē mācekle un apsēja Kerika brūces. Pēc tam zēnu daudzas dienas lika pilnīgā mierā, līdz viņš izveseļojās. Nenotika vairs valodas stundas, nedz arī bija jācieš Stalanas skarbā aprūpe. Važās viņu vairs neslēdza, bet durvis allaž bija aizslēgtas.
Kad sāpes sāka rimties, viņš pārcilāja prātā savu bēgšanas mēģinājumu. Kur ir viņa kļūda? Vajadzēja, tātad, izvairīties no šķietamajiem staipekņiem, pārlēkt tiem pāri un aizbēgt mūžamežā.