Vai patiesi viņš bija redzējis bārdainu seju starp lapām? Vai varbūt tā bija tikai iedoma, tikai cerība, kas radīja šo vīziju? Neprātīgas alkas ieraudzīt kādu gaidām viņu? Ej nu sazini… Bet kāda tam nozīme! Viņam ne no viena neko nevajag. Lai tikai būtu iespēja izbēgt. Nākošreiz tās viņu nenoķers!
Gausi vilkās diena pēc dienas, lidz Kerika ievainojumi sadzija un vātis nolu- pa, atsedzot bālganas rētas. Mācekle, ik rītu atnesot ēdienu, joprojām citīgi apsekoja viņu. Kad visas skrambas uz galvas bija aizvilkušās, viņa atnesa jūnatehu, lai nolīdzinātu spuraino ataugu uz puisēna galvas. Turpmāk viņu atkal pastāvīgi pakļāva gļotainā friziera aprūpei. Kamēr mācekle atradās kambari, durvis allaž bija aizbultētas, un puisēns ik brīdi sajuta Stalanas nomācošo klātbūtni aiz tām. Šis ceļš bēgšanai palika slēgts. Bet viņas taču mūžam neturēs viņu šajā ieslodzījumā!
Todien, kad mācekle ierodoties nespēja apvaldīt satraukuma pilnas kustības, Keriks saprata, ka kaut kam jānotiek. Jilanē apmazgāja viņu un rūpīgi apsekoja zēna ķermeni, lūkojās, lai ādas biksītes atrastos vietā, tad aptupās un
blenza uz durvīm. Keriks zināja, ka labāk nejautāt, kas viņu gaida. Viņa nekad nerunāja un ari neatbildēja uz jautājumiem. Tā nu viņš arī apsēdās un lūkojās uz durvīm.
Tā tiešām izrādījās nozīmīga diena. Durvīm atveroties nākamo reizi, parādijās Vaintē, kurai nopakaļ gāzelējās Žekakas ļumigais stāvs. Viņām sekoja fārgajas un palīdzes ar kubuliem.
- Šis reiz jau izmuka, - Vaintē teica. - Parūpējies, lai nekas tāds vairs nevarētu notikt!
- Tas bija interesants darbiņš, eistaā. Tas man sagādāja garus un saldus pārdomu brīžus. Un nešaubos, ka atbilde ir rokā. Es labāk neizplūdīšu runās, bet parādīšu, cerot, ka atklāsmes mirklis sniegs tev baudījumu.
- Jebkurš Žekakas veikums man sniedz baudījumu, - atbilde saskanēja ar etiķeti, bet Vaintē atļāva tajā pavīdēt arī neviltotai tīksmei. Žekaka pamāja kādai fargajai un paņēma no tās tvertni.
- Tas ir kas pilnīgi jauns, - viņa stāstīja, vilkdama ārā lokana materiāla stiepli - tievu, sulīgi ķiršsarkanu un neiedomājami izturīgu. Žekaka demonstrēja, kā divas fargajas, katra savā pavediena galā, var klupdamas vilkt un raustīt stiepli bez panākumiem, kas visas uzjautrināja. Kā beidzamo triku viņa bija pietaupījusi stiegrnazi: izrādījās, ka zāģēt šo materiālu ir tikpat bezcerīgi, kā plēst. Pēc visas šīs apstrādes Vaintē stiepli piekasīgi nopētīja, bet neatrada neko vairāk kā gaišas švīkas mirdzošajā virsmā. Viņa neslēpa apbrīnu un vienlaikus arī neizpratni.
- Man ir tā laime ienest skaidrību, - Žekaka neizmērojamā pašapmierinātībā klāstīja. - Stiegmazis, kā tev zināms, ir viena liela molekula. Tas griež, jo ir ļoti tievs, un to praktiski neiespējami pārraut, jo starpmolekulu saites ir varenas. Mūsu vērtējumam nodots mēģinājums radīt kaut ko līdzīgu, bet citu. Lokanā stieple sastāv no tādā pašā vidē izaudzētām molekulārā oglekļa šķiedrām. Tās liecas, bet nelūst, un tās nevar pārgriezt.
Vaintē atzinībā staroja.
- Tātad tev ir saite, no kuras zvēram neizrauties. No tā dabiski izriet nākamie jautājumi: kā tu piestiprināsi to pie astazous un kur piestiprināsi otru galu?
Žekakas gaļīgā miesa sajūsmā trīsēja.
- Eistaā, tu tiešām labi izproti būtību. Lūk arī radījuma topošais kaklariņķis!
Palīdze salūkoja puscaurspīdīgu, medūzai līdzīgu veidojumu apmēram rokas
lielumā. Žekaka to aptina Kerikam ap kaklu, un tas sāka gaudeni kūņoties. Nemīlīgais pieskāriens zēnu šķebināja, bet viņš apzinājās, ka labāk jau nekurnēt. Žekaka bārstīja strupus norādījumus. Palīdzes ierivēja būtnes galus ar kaut kādu ziedi un saspieda tos kopā, izveidojot platu gredzenu ap zēna kaklu.
- Jestrāk, jestrāk! - Žekaka steidzināja. - Sekrēts jau sāk izdalīties.
Palīdzes rūpīgi apmeta stiepli kā gredzenu - ap radījuma ķermeni visā
garumā - un savilka. Stiegra iegrauzās recekļveida miesā lidz pašam viducim.
- Pieliecies un ieskaties, eistaā, - Žekaka uzsauca, - un tu redzēsi, kā norise sākas.
Caurspīdīgās masas iekšienē ap svešķermeni parādījās tumšs sabiezējums.
- Šim dzīvniekam raksturīga visvienkāršākā metāla sekrēcija, - Žekaka skaidroja, - Tas ap lokano stiepli izgulsnē dzelzs atomus. Drīz vien tie saplūdīs un veidos cietu gredzenu. Mēs dzivnieku barosim, līdz metāla kaklariņķis sasniegs vēlamo apveidu. Šo riņķi nevarēs ne pārraut, nedz arī pārgriezt.
- Tas ir ko vērts! Bet ko tu stiprināsi otrā galā?
Pār Žekakas atkareno miesu pārvēlās apmierinājuma vilnis. Viņa devās pāri telpai pie fārgajām, kuras visu vēroja, un izgrūda vienu uz priekšu. Būtne bija garāka un druknāka par pārējām, un zem ādas viņai mezglojās vareni muskuļu vijumi. Žekaka satvēra vienu muskuļoto roku starp īkšķiem, bet nejaudāja tos iespiest cietajā miesā.
- Šī fārgaja man kalpo jau daudzus gadus, un stiprāku es neesmu redzējusi. Viņa runā ar grūtībām, toties lieliski veic visus smagos fiziskos darbus laboratorijā. Atdodu viņu tev, eistaā, - lai veic atbildīgāku darbu. - Žekakas mazās ačeles, gandrīz pazudušas tauku blīvā, šaudījās pār kluso un nogaidošo auditoriju. - Lūk, kas par darbu! Arī saites otrā galā es izaudzēšu riņķi - ap viņas kaklu. Astazous un fārgaja būs uz mūžu saistīti kopā kā divi augļi uz viena zara!
- Tavam prātam līdzīga neatrast, - Vaintē noteica, un visas palīdzes un fārgajas pauda piekrišanu. - Sien abus kopā, lai nekas tos nespēj izšķirt! Stāsta, ka mūsu astazous skrienot ļoti ātri. Teic man, astazou, cik tālu tu aizskriesi, velkot pavadā šo šmaugo fārgaju?