Keriks klusēja, pat necenzdamies kaut ko iebilst, un radīja klātesošajās neviltotu jautrību. Viņš pētīja pavadas otrā galā nozīmētās būtnes trulos vaibstus un nespēja izjust neko citu, kā vien svelošu naidu. Tad viņš ievēroja sev pievērsto Vaintē skatienu un bez vārdiem pauda padevību un samierināšanos. Vaintē piekrītoši pamāja.
- Ši fārgaja ir guvusi vārdu, - Vaintē paziņoja, un visas apklusa. - Kopš šā mirkļa viņa sauksies Inlēnu, jo viņas varenais augums astazoum visu pasauli pārvērtīs par cietumu. Vai zini, kā tevi sauc, spēkasieva?
- Inlēnu, - fārgaja dziļā apmierinājumā atbildēja, apzinoties, ka eistaā pati personīgi piešķīrusi viņai vārdu, lai ņemtu viņu savā kalpībā.
Kerika piekrišanas poza bija tikpat uzspēlēta, cik citu klātesošo prieks - patiess. Viņš domīgi pastiepa īkšķi un parullēja apaļo stiepli pa grīdu, jau pārcilādams prātā iespējas pārgriezt to.
XVII
Es mo tarril drepastar, er em so man drija.
Ja ievainots mans brālis, asiņoju arī es.
Caur melnajām koku aprisēm vēl liesmaini kvēloja vakara debess, kamēr virs okeāna jau rotājās pirmās spožās zvaigznes, diženāko karotāju tharmas. Četri viri liedagā šobrīd neapjūsmoja zvaigznes. Viņi vērās tumšajā mūžamežā, kas slējās tieši priekšā kā draudīga siena, slēpdams savos biezokņos nezināmus nezvērus. Vīri atspieda muguras pret laivas bortu, un šķita, ka stingrais atbalsts dod tiem spēku. Laiva tomēr bija viņus te atvedusi, un viņi dedzīgi ticēja, ka tā ari aizvedīs viņus no šīs baisās vietas.
Ortnars vairs nespēja paturēt to sevī. Viņam bija jāizsaka viņu visu kopīgās domas.
- Tur iekšā var būt maragi. Varbūt tieši šobrīd tie mūs vēro un ir gatavi uzklupt. Nevajadzēja dzīties uz šejieni. - Viņš drūmās priekšnojautās kodīja apakšlūpu. Iztēle pildīja tumsu ar nedzirdētām briesmām; viņš bija sausnējs un nervozs vīrs ar izteiktu tieksmi satraukties.
- Herilaks teica, lai nogaidām šepat, - Teldžess aizrādīja. Viņaprāt, ar to arī viss bija pateikts. Viņu nebaidīja nekas, ko viņš neredzēja, un viņš bija radis pakļauties pavēlēm. Samadars ir jāgaida tik ilgi, līdz tas atgriežas.
- Bet viņš ir projām jau visu dienu. Varbūt maragi viņu nokāvuši un aprijuši. - Ortnaram drūmās domas bija uzdzinušas šausmas. - Mums vienkārši nevajadzēja triekties tik tālu uz dienvidiem. Cik briežu baru mēs sastapām! Būtu varējuši tik daudz nomedīt…
- Medīsim atceļā, - Serjaks iejaucās, juzdams, ka arī viņam pielīp šīs bailes, - un tagad turi muti!
- Kāpēc? Tāpēc, ka es saku taisnību? Mums jāmirst Herilaka atriebības dēļ. Mums nevajadzēja iet…
- Aizveries! - Henvers pārtrauca viņu. - Tur kaut kas kustas. Tur, liedagā…
Viņi saspringa, sažņauguši rokās šķēpus, un atvieglojumā nolaida tos tikai
tad, kad skaidri saskatīja Herilaka apveidu pret debess spozmi. Viņš trausās augšup pa kāpu.
- Kur tu sabiji visu dienu! - samadaram tuvojoties, uzsauca Ortnars, un viņa balsi izskanēja pārmetums. Herilaks izlikās nedzirdam. Viņš atčāpoja pie saviem vīriem un smagi atspiedās uz šķēpa.
- Atnesiet man ūdeni, - viņš pavēlēja, - un klausieties, ko es teikšu!
Gariem malkiem iztukšojis ķirbi, viņš nosvieda to smiltīs un pats noslīga
līdzās. Tad virsaitis ierunājās zemā, klusinātā balsī, vispirms pārcilādams lietas, ko visi sen jau zināja.
- Amahasta samada vairs nav. Visi kā viens apkauti. Jūs redzējāt viņu kaulus tajā krastā. Jūs redzat man kaklā Amahasta debessmetāla nazi un zināt, ka es to atradu starp viņa kauliem. Viss, ko redzēju krastā starp skeletiem, lika domāt, ka nāve nākusi no dienvidiem. Es izraudzīju jūs par ceļabiedriem, kas varētu kopā ar mani doties uzmeklēt šo nāvi. Es izraudzīju jūs kā stiprus medniekus. Mēs esam virzījušies uz dienvidiem pulka dienu, apstājoties tikai, lai kaut ko nomedītu un pielocītu māgu. Mēs esam nonākuši dienvidzemē, maragu valstībā, un daudzus no tiem arī redzējuši. Turklāt vakar atgadījās kas savāds. Mēs nonācām uz pēdām, kas nebija dzīvnieku pēdas. Es gāju pa šīm pēdām palūkot, kurp tās ved. Tagad es atklāšu, ko esmu atradis.
Herilaka balsī ieskanējās divaina nots, kas lika visiem, pat Ortnaram, ciest klusu. Rietošā saule lēja pār Herilaka seju asiņainu atblāzmu, un šī dēmoniskā maska pilnībā saderējās ar niknumā atņirgtajiem zobiem, kuros vārdi pa brīdim pat iestrēga.
- Es atradu slakterus. Tās takas ir ieminuši maragi, - tādi man vēl nebija gadījušies. Viņiem ir milzīga ligzda, kur viņi ņudz kā skudras pūznī. Bet viņi nav skudras, - nedz arī tani, lai gan staigā uz divām kājām kā mēs. Viņi nelīdzinās nevienam mums zināmam zvēram; kaut kādi jauna veida maragi. Viņi brauc pa ūdeni jāšus uz laivām līdzīgiem dzīvniekiem, un viņu ligzdu ietver ērkšķu siena. Un viņiem ir ieroči.
- Kā to saprast? - ar šausmām balsī iejaucās Ortnars, jo Herilaka vārdi ielēja dzīvību viņa murgu tēlos. - Tur ir maragi, kas staigā kā tani? Kam ir šķēpi un loki kā taniem? Mums uz karstām pēdām jāpazūd, pirms viņi mums uzskrējuši virsū…
- Klusu! - Herilaks noskaldīja drūmi un pavēloši. - Tu esi mednieks vai bāba?! Izrādi tikai bailes, un medījums to redzēs un smies par tevi, un tavas bultas nekad nesasniegs mērķi!
Ortnars zināja, ka tā tas ir. Viņš saknieba lūpas, rādīdams, ka cietīs klusu. Ja tu runā par briežiem, lai cik arī tālu tie būtu, tie izdzirdēs un aizmuks. Vēl ļaunāk, ja mednieks baidās: visi zvēri to zina, un viņa raidītās akmens smailes nekad nepanāk upuri. Ortnars manīja, ka citi no viņa novēršas, un saprata, ka ir pārsteidzīgi izrunājies, neiedomājoties par sekām. Viņš meklēja glābiņu klusēšanā.