- Šie maragi vienlaikus līdzinās un nelīdzinās taniem. Es augu dienu vēroju no slēpņa un redzēju viņus darām daudz nesaprotamu lietu. Tomēr es redzēju kaut ko, kas ir ierocis, lai gan tas nav ne šķēps, ne šaujamloks. Tas izskatās pēc nūjas. Marags ar tādu notēmēja, un atskanēja troksnis, un es redzēju briedi nokritām kā nopļautu, - Herilaks kāpināja intonāciju, izaicinādams neticīgos iebilst, bet neviens neiejaucās. - Es to redzēju, kaut arī neprotu izskaidrot. Tas nūjveidīgais ir ierocis, un maragu ir daudz, un nūju ir daudz. Viņi ir tie, kas apslaktēja Amahasta samadu.
Sekojošo ieilgušo klusumu pārtrauca Teldžess. Viņš ticēja Herilaka teiktajam, bet nekādi nespēja to aptvert.
- Šie maragi, kas šauj ar trokšņainām nūjām… Kas tevi vedina uz domām, ka tieši viņi apkāva samadu?
- Tas ir pilnīgi droši, - Herilaka vārdos skanēja skarba nolemtība. - Tas ir pilnīgi droši, jo es redzēju viņus sagūstām tanu zēnu. Viņi zina par mums. Tagad mēs zinām par viņiem.
- Ko darīsim, Herilak? - Serjaks vaicāja.
- Dosimies atpakaļ pie samada. Mēs esam tikai pieci pret šo maragu pūzni, un viņu tur ir bez sava gala. Bet mēs nepārnāksim tukšām rokām. Tani jābrīdina par draudošajām briesmām, jāparāda, no kā šīs briesmas draud.
- Un kā to izdarīt? - Ortnars bažīgi ievaicājās, nespēdams noslāpēt baiļu trīsas balsī.
- Es pārdomāšu pirms iemigšanas un ritu izstāstīšu. Tagad jāiet gulēt, jo rītdiena nāks ar lieliem darbiem.
Herilaks neatklāja visu patiesību. Viņš jau bija izlēmis, kas darāms, bet nevēlējās likt viņiem visu nakti svaidīties bezmiegā. īpaši jau Ortnaram. Viņš bija viens no labākajiem medniekiem, bet mēdza pārāk daudz prātot par lietām, kas vēl nav notikušas. Dažkārt labāk ir darīt, daudz nedomājot.
Ap rītausmu viņi jau bija kājās, un Herilaks lika visu mantību sakraut laivā, kas jau atradās izbraukšanas gatavībā.
- Atgriežoties mums var rasties vēlēšanās pazust bez kavēšanās, - viņš bilda. - Nav izslēgts, ka mums sekos. - Pēkšņais mulsums vīru sejās izvilināja viņam smaidu. - Es teicu: tas vienkārši nav izslēgts. Ja mēs veiksim savu darāmo kā mednieki, tas būs izslēgts. Un lūk, ko mēs darīsim! Uzmeklēsim mazu, savrupu maragu pulciņu. Vakar es ievēroju, ka ir tādi savrupnieki. Viņi ar kaut ko bija aizņemti. Mēs pielavīsimies viņiem, negaidīti uzbruksim un nožmiegsim. Visus, pilnīgā klusumā. Ja mans brālis ir ievainots, asiņoju es. Ja mans brālis ir nokauts, atmaksa ir mana daļa. Nāve pret nāvi. Ejam!
Herilaks pavērās četrās drūmās, nekustīgās sejās, aiz kurām tika izsvērta viņa vārdu jēga. Viņš piedāvāja kaut ko nebijušu un bīstamu. Bet viņi medīs un nonāvēs maragus, - maragus, kas apkāvuši visu Amahasta samadu. Netaupīdami ne sievietes, ne bērnus, nedz arī mastodontus, - visus kā vienu. Domājot par to, viros uzmutuļoja naids, kas lika izšķirties «par». Herilaks palocīja galvu un satvēra savus ieročus; arī citi ķērās pie savējiem un sekoja viņam mūžameža biezoknī.
Koku paēnā zem blīvā lapu juma valdīja krēsla, bet taka bija iemita dziļi, un sekošana neradīja grūtības. Viņi gāja klusēdami; lapotnē augstu virs galvas klaigāja putni ar košām spalvām. Ne reizi vien, sadzirdējuši kaut kur skaļi nobrīkšķam kritušu zaru, mednieki apstājās ar gatavībā paceltiem šķēpiem.
Pēdas vijās augšup starp smilšainiem uzkalniņiem, pār kuriem slējās staltas priedes, rīta brīzē čabinādamas skujas un izplatīdamas spirdzinošu aromātu. Piepeši Herilaks pacēla roku, un visi sastinga kā sasaluši. Viņš izstiepa degunu un ošņāja gaisu, tad ar plaukstu piešķieba ausi un ieklausījās. Tagad arī pārējie sadzirdēja attālu skaņu, it kā tālumā sprakšķētu degoši zari vai viļņi plīstu pret akmeņainu krastu. Viņi salikuši lavījās uz priekšu līdz klajumam, kur mežs pārgāja graudzāļu pļavā. Pļavā kūsāja dzīvība.
Cik vien tālu sniedza skatiens, klajumā rosījās milzīgs maragu ganāmpulks. Četrkājaini, apaļīgi, divu vīru augumā tie, mazās ačeles grozīdami, plūca zāli un rāva priežu čiekurus. Kāds pacēlās pakaļkājās, lai satvertu savā pīles knābi lielu zaru. Uz smalkajām priekšķepām vīdēja asi nagi, bet uz pakaļkājām - vēl asāki. Herilaks deva zīmi atkāpties. Nāksies mērot lielu līkumu apkārt baram.
Pirms vēl viņi atsāka gaitu, mūžamežā atskanēja spalgs ķērciens, un starp kokiem iznira milzu marags, garā lēcienā uzklupdams tuvākajam knābjainim. Viņa ādu klāja zvīņas un bruņu plātnes, un nu jau no baltajiem dunčveida ilkņiem pilēja asinis. Priekškājas šķita trauslas un bezspēcīgas, toties garie pakaļkāju nagi burtiski izplēsa dzīvību no upura ķermeņa. Pārējais bars spiegdams pajuka uz visām pusēm; arī mednieki deva kājām ziņu, pirms uzbrucējs paspējis viņus ievērot.
Taka no mežmalas aizstiepās lejup caur krūmiem aizaugušu zemieni. Zeme vērtās mīkstāka, starp kāju pirkstiem ik uz soļa sāka žļurkstēt ūdens, saule nežēlīgi kveldēja mednieku muguras, un smacīgā tveice šajā mitrajā klajumā bez koku paēnas kļuva mokoša. Kad Herilaks deva zīmi apstāties, sviedri jau plūda aumaļām un sausās rīkles skaļi kampa gaisu.
- Tur priekšā! Redzat? - viņš runāja tik klusi, ka tik tikko varēja sadzirdēt. - Tur tas ūdens klajš. Tur es viņus redzēju. Ejam bez trokšņa, un nerādieties!
Viņi slīdēja kā ēnas. Ne stiebriņš neiečabējās, ne lapa nenotrīsēja. Cits pēc cita viņi izlavījās ūdens malā, kur no pustumsas varēja netraucēti novērot. Sadzirdējis kādu klusu ieelpojam, Herilaks sarauca pieri un nikni atskatījās.
Kaut arī samadars bija ar viņiem dalījies redzētajā un viņi, bez šaubām, tam ticēja, pašam redzēt ir gluži kas cits. Viņi varēja tikai mēmā klusumā nolūkoties, kā divi tumši apveidi klusi slīdēja pa ūdeni uz viņu pusi. Pirmais, nonācis rokas stiepiena attālumā, jau paslīdēja garām mednieku slēpnim.