111
līdz vissīkākā detaļa neizdzēšami iegulst atmiņā. Tad viņš, bēgot no pilsētas, vismaz zinās, kurā virzienā gaida glābiņš. Inlēnu, turēdama rokās garās saites cilpas, sekoja Kerikam pāris soļu iepakaļ. Puisēns bija tā pieradis pie viņas klātbūtnes, ka nereti par to pilnībā aizmirsa. Būtne bija tāds neizbēgams dzīves apstāklis - kā metāla kaklariņķis. Zēnam apstājoties, apstājās arī šī dzīvā ēna, turklāt uzgrieza muguru, lai nekādas ļaužu sarunas netraucētu viņai rāmi domāt savu domu, līdz saite, atkal nostiepdamās, atgrieza viņu dzīves īstenībā.
Ap maketu bija atstāts tikai šaurs apskates celiņš, tāpēc neiztrūkstošajām fārgajām nācās palikt ārpusē un staipīt kaklus cerībā ielūkoties durvju ailā, lai pēc tam cita caur citu čalotu, cik brīnišķīgs bijis makets un cik augsti - caurspīdīgie griesti, kas sijāja zeltainus saules starus pār miniatūro pilsētu.
Vaintē gāja apkārt maketam - pie Suakainas, kura kopā ar līdzstrādniecēm darbojās pretējā pusē. Suakaina kādu bridi pat nepamanīja, kāda augsta viešņa viņu apmeklējusi, tad satrūkās, strauji iztaisnojās un mulsi bubināja:
- Kāds gods, eistaā, kāds gods! - ar roku notraukdama dubļus no ceļgaliem, kamēr otrā rokā zvilnēja sārti dzeltens bumbierveida dzīvnieks.
- Neliecies traucēties, - Vaintē atgaiņājās, - dari savu darbu!
- Ir jau padarīts. Tikko atzīmējām pēdējos mērījumus.
- Un tas ir jūsu darbarīks? - Vaintē norādīja uz spilgto zvēriņu. - Pirmo reizi redzu tādu radību.
Suakaina pastiepa viņai oranžo gliemja čaulu. Par dzīvību šajā veidojumā liecināja tikai sīka mutīte un aizvērtas acis, bet uzmanību piesaistīja caurulīte būtnes augšpusē ar daudzām gropītēm sānos.
- Ko ar to dara? - Vaintē interesējās, jo nav pilsētā tāda sīkuma, ko eistaā būtu tiesīga nezināt. Suakaina norādīja uz kailo zemi, pār kuru drīzumā jāizplešas maketam, un tajā saspraustiem sīkiem skaliem.
- Šīs skaidas norāda mērījumos izmantoto mietiņu atrašanās vietas. Kad izejam lauka mērījumos, es novietoju šo būtni atzīmētajā punktā uz zemes un skatos caurulē, līdz ieraugu noteiktā attālumā iesprausto mietiņu. Tad es uzspiežu šajā gropē, liekot dzīvniekam atcerēties attālumu un leņķi. Pēc tam pavēršu to pret nākamo mietu un visu atkārtoju. Un tā daudz reižu. Atgriezusies pie maketa, es saņemu no instrumenta ziņas par attiecīgi samazinātiem attālumiem starp mietiņiem un pareizajiem virziena leņķiem. Rezultātā top šis modelis.
- Smalki gan. Un kas tie par izliektiem grāvjiem, ko tu ieskrāpēji augsnē?
- Udensteces, eistaā. Šajā pilsētas pusē mēs atradām pamatīgu purvu. Tagad mēs iezīmējam tā aprises.
Vaintē seja apmācās.
- Mums būs jāveido aizvien jauni lauki. Vai šo purvu var nosusināt, vai varbūt aizbērt?
- Nedomāju vis. Bet Akezesta, kuras darbs ir pilnveidot ganāmpulku edienkarti, ari to novērtēja, un tagad mēs plānojam tur veidot aplokus. Daudzu šķirņu ūdensmiļi, kaut vai arakabi, šādā dzīvotnē varētu audzēt taukus.
- Labu labais risinājums. Un vide - saprātīgi izmantota. Izsaku jums abām atzinību.
- Mums ir tā laime kalpot Alpīsakai! - Suakaina atbildēja pēc etiķetes, vienlaikus paužot dziļu personisku apmierinājumu.
Krietni vēlāk Vaintē bieži atminējās šo sarunu, jo tā izrādījās pēdējā reize, kad viņa tikās ar mērnieci.
Kā ik dienas, darba netrūka no rīta lidz vakaram. Pilsētai izvēršoties, auga arī darba apjoms, un līdz ar to arī risināmo uzdevumu klāsts. Kādu vakaru, kad ēnas jau stiepās garumā, Vaintē sajuta spēku izsīkumu, aizgainīja projām uzmācīgu fārgaju un pamāja, lai Keriks atnes ūdensaugli. Tepat pie tuvējā sulu koka viens tāds karājās. Zēns pabakstija zaļo bumbuli, un sānzars to atbrīvoja. Vaintē atvēra tā poru un sūca vēso, saldeno ūdeni. Remdējusi slāpes, viņa pamanīja Stalanu traucamies pār ambesedu, izgrūstot ar elkoņiem ceļā patrāpījušās fārgajas. Vaintē saprata, ka notikusi nelaime. Būtu lieki likt medniecei tērēt vārdus ievadam.
- Stāsti! - Vainē uzsauca pieskrējušajai Stalanai.
- Mērnieču brigāde, Suakaina un viņas līdzstrādnieces… Nav atgriezušās… Un nakts ir jau klāt!
- Vai viņas kādreiz ir bijušas projām tik ilgi?
- Nē. Esmu devusi speciālu rīkojumu. Viņas pavada bruņotas sardzes, un šajā laikā visai grupai jau jābūt atpakaļ.
- Tātad viņas pirmo reizi neatgriežas noteiktajā laikā?
- Jā.
- Ko darīt?
- Līdz rītam - neko.
Vaintē pārņēma nelaimes nojausma, kas nolaidās arī pār citām klātesošajām. - Es vēlos, lai ļoti liels bruņots pulks būtu gatavs doties ceļā rītausmā. Es pati to vadīšu!
Vaintē pamodās līdz ar pirmajiem saules stariem, kas izlauzās caur lapotni. Fārgajas bija izsūtītas uzmeklēt Keriku. Viņš nožāvājās, izstaipījās un pusmiegā sekoja eistaā. Vaintē nebija aicinājusi Alekenzi, bet, protams, tūdaļ uzradās arī tā, kā vienmēr - ķīķerēt, lai pēcāk visu ziņotu Malzasai. Kad viņas nogāja upmalā, Stalana un bruņotās sardzes jau sēdēja laivās. Keriks nu jau ne pirmo reizi kāpa laivā, bet radījums viņu joprojām fascinēja. Laiva bija tikko pabarota, un no tās mutes vēl rēgojās aligatora sīkuļa pakaļdaļa ar kājām un asti. Būtnes mazās ačeles aiz kaļķa čaulas tikko manāmi izvalbījās, slapjā āda piepūlē saspringa, un aligatorēna beigu gals izzuda skatienam. Keriks kopā ar visām iekāpa laivā. Stūrmane pieliecās un iekliedza laivas auss atverē komandu. Miesa zem viņiem sāka ritmiski sūknēt ūdeni. Mazā flotile rīta blāzmā izpeldēja straumes vidū.