- Tieši tā, eistaā. Darīšu, kā pavēlēts.
- Ziņa ir šāda: «Esi sveicināta, Malzasa, es nāku ar ziņu no Vaintē Alpīsakā. Tā ir ļoti svarīga, drūma un rūgtuma pilna ziņa. Dažas mūsējās ir mirušas. Suakaina ir mirusi. Viņu un viņas līdzstrādnieces nonāvēja astazoi, kādi no tiem pašiem astazoiem, kas slaktēja dzemdību liedagā. Mēs tos neredzējām, bet par to nav šaubu. Mēs atradām ieroci no koka un akmens, kādus tie lieto. Šie astazoi jāatrod un jāiznicina. Tie neredzami siro mūžamežā ap Alpīsaku. Tie jāatrod, tie jāiznicina. Visi. Es lūdzu tevi atsūtīt ar araketo, kad tas atgriezīsies Alpīsakā, daudz fārgaju, kuras prot labi šaut, ar hezocaniem un dzelkšņu krājumiem. Es uzstāju: tas ir nepieciešams. Alpisakas liktenis ir atkarigs no astazou nāves.»
Vaintē apklusa, pašas vārdu skarbuma nospiesta. Fārgaja zvārojās viņas priekšā; nododamā ziņa iesvēla viņā nāves bailes. Vaintē tomēr atrada spēku nokratit drūmo varu, un viņa pavēlēja fārgajai atstāstīt ziņojumu tik ilgi. līdz tas izskanēja nevainojami.
Tajā rītā, kad araketo izbrauca jūrā, Vaintē, atgriezusies savā kambarī, aizsūtīja pēc Kerika. Kur tas laiks, kopš zēns nebija stājies pavēlnieces priekšā! Viņš bija izbijies ne pa jokam, bet gluži velti. Vaintē prātu šobrīd nodarbināja daudz smagu domu (ko varēja skaidri redzēt jau pirmajā acumirklī), un puisēna klātbūtne viņai pat ļāva atbrīvoties.
- Inlēnu! - Vaintē uzsauca, un varenais stāvs padevīgi paspēra soli šurp. - Tu paliksi pie ieejas, noslēgsi to ar savu masu un dzīsi projām jebkuru, lai kas arī nāktu. Saprati?
- Viņām būs jāiet.
- Jā, tikai saki to ļoti noteikti. Saki: «Projām! Vaintē tā lika.» Atkārto!
- Projām! Vaintē tā lika.
- Pareizi. Stājies savā vietā!
Šādā darbā Inlēnu tiešām bija savā vietā. Viņas draudīgā poza lika dipēt bēgošo jilanē papēžiem. Vaintē pievērsās Kerikam un runāja valdonīgi kā eistaā.
- Tagad tu man izstāstīsi visu par astazoiem. Par tādiem kā tu. Runā!
- Es nesapratu eistaā vārdu jēgu.
Vaintē redzēja viņa izbailes un mulsumu. Viņa saprata, ka jautājums bijis pārāk vispārīgs. Vajadzētu precizēt.
- Kā sauc astazou pilsētu?
- Astazoiem nav pilsētu. Šī ir pirmā pilsēta, ko esmu redzējis. Astazoi dzīvo… - viņš veltigi meklēja atmiņā vajadzīgo vārdu. Tik sen jau nebija gadījies dzirdēt vai runāt marbaka valodu, un vārdi vairs nedevās rokā. Viņš atkāpās pie aprakstoša paskaidrojuma. - Mikstas konstrukcijas no ādām, pārkārtas pār baļķiem. Tās var nojaukt, un baļķus velk… Velk lieli, mataini dzīvnieki.
- Kāpēc tās jānojauc? Kāpēc jāvelk?
Keriks paraustīja plecus, tad saspringa pūlēs salīmēt kopā blāvo atmiņu drumslas.
- Tā tas notiek. Tā jānotiek. Tu medī vienā vietā, zvejo citā. Tā jādara.
Jautājumu krustugunīs zēns izspieda vēl dažas atbildes. Kā izrādījās, astazoi
dzīvo grupiņās - tādās, kādu toreiz apkāva, -, bet nav nekādu ziņu par šo grupu skaitu. Kerika sen nenodarbinātā atmiņa nespēja atjaunot visaptverošu priekšstatu. Beigu beigās Vaintē meta mieru šai iztaujāšanai un noslēdza to ar vienkāršu žestu. Tagad nāca kārta darba svarīgākajai daļai. Viņa ar soda un apbalvojuma metodi dresēs šo astazou darīt visu, kas jādara. Viņas stāja mainijās; tagad viņa runāja kā eistaā - tā, kura vada pilsētas un tās iemītnieču dzīvi.
- Kā tu labi zini, es varu šai mirklī nonāvēt tevi vai likt to izdarīt citām.
- Zinu gan. - Pēkšņā toņa izmaiņa zēnu samulsināja un uzdzina baiļu trīsas.
- Es varu arī pacelt tevi augstu, goda vietā, nevis atstāt uz mūžu par astazou, zemāko no zemākajiem. Tev tas patiktu gan, vai ne? Sēdēt līdzās man un izrīkot, lai citas strādā tavā labā. Es varu tev to sniegt, - bet tev, savukārt, būtu man kaut kā jāatdara. Kaut kā tā, kā vari tikai tu. Tev jādara manā labā tas, ko spēj tu
vienīgais.
- Es darīšu, ko vien vēlies, eistaā, bet es tiešām nesaprotu, par ko tu runā.
- Tā ir tā lieta, ka runā vienu, bet domā citu. Tā, kā tu darīji ar Stalanu. Tu teici, ka tev trūkst elpas, bet netrūka vis.
- Nesaprotu, ko tu ar to domā, - Keriks nevainīgi bilda, ar visu būtni pauzdams stulbu neziņu.
- Brīnišķīgi! Tieši to tu šobrid dari! Tu runā par esošo, it kā tas nebūtu noticis. Atzīsties, vai es tevi uz vietas nožmiegšu!
Vaintē pēkšņās garastāvokļa maiņas izbiedēts, Keriks saruka. Atvērtā rīkle, nonāvēšanas žests, seja cieši pie viņa sejas, skaudro zobu rindas pašā acu priekšā.
- Es tā darīju, jā, es atzīstu. Es darīju tā, lai aizbēgtu.
- Ļoti jauki. - Vaintē soli atkāpās; briesmas bija garām. - Šī lieta, ko tu dari un ko nespēj neviena jilanē, - mēs to sauksim par melošanu. Es zināju, ka tu melo, un zinu, ka tu, bez šaubām, melosi man arī turpmāk. Es nevaru to novērst, bet Inlēnu lūkos, lai tavi meli neradītu bēgšanas iespēju. Tagad, kad esam noskaidrojušas, ka tu melo, mēs šos melus liksim lietā. Tu melosi manā labā. Tu sniegsi man šādu pakalpojumu.
- Es darišu. kā eistaā pavēlēs, - Keriks atsaucās, īsti nesapratis, bet nekavējoties piekrizdams.
- Pareizi. Tu darīsi, kā es likšu. Tu nekad neizpļāpāsies par šo manu vēlmi. Citādi vari uzskatīt sevi par mirušu. Un tagad ieklausies: es stāstu, kādi meli tev jārunā, turklāt jādara tas ļoti satrauktām kustībām. Tev jāsaka: «Tur! Tajos kokos! Astazous! Es redzēju!» Tas arī viss. Atkārto!
- Tur! Tajos kokos! Astazous! Es redzēju!
- Būs labi. Tikai neaizmirsti! Un runāsi tikai pēc mana norādījuma. Es došu šādu zīmi.
Keriks ar prieku piekrita. Uzdevums nelikās grūts, lai arī zēns tam neredzēja jēgu. Draudi bija gana pārliecinoši, lai viņš pacenstos neaizmirst sakāmo un signālu, lai murminātu šos vārdus visu atpakaļceļu caur pilsētu.