Kur tas laiks, kopš Keriks pēdējo reizi bija ticies ar Engu. Viņš pat iedomājās par viņu visai reti, jo jauniegūtā brīvība aizpildīja viņa dienu no rita līdz vakaram. Sākumā viņš baiļojās staigāt apkārt vienatnē un bija pat apmierināts ar biezādainās Inlēnu klātbūtni, kas sniedza zināmu drošības sajūtu.
Izrāvies no ieslodzījuma šaurības, puisēns ātri vien ievēroja, cik stingri noslāņojusies ir jilanē sabiedrība, un ne mazāk veicīgi aptvēra, ka pats atrodas kaut kur netālu no virsotnes, jo allaž uzturējās eistaā tuvumā un pat sēdēja līdzas viņai. Bezvārda fārgajām arto pietika, lai uzskatītu viņu par rangā daudz augstāku pilsoni un ar savu attieksmi ik brīdi paustu primitīvu padevību.
Klīstot pa zaļajiem gaiteņiem, Keriks novēroja, ka zināmu inteliģences un runātprasmes līmeni apguvušās fārgajas driz vien iespraucās pilsētas sociālajās nišās: kļuva par sardzēm, pavārēm, miesniecēm, brigadierēm, lauksaimniecēm un vēl pulka arodu, par ko zēnam bija visai miglaina nojausma. Ar šādām jilanē viņš sarunājās atturīgi, izturēdamies kā pret līdzvērtīgām vai mazlietiņ zemākām, un šāda attieksme tās pilnibā apmierināja. Cieņas pilnas frāzes viņš taupīja sarunām ar pilsētas varenajām. To stāvoklis bija acīmredzams, kas ne vienmēr būtu tik droši apgalvojams attiecībā uz viņu darbu, jo viņas allaž ielenca palīdzes un līdzstrādnieces, ap kurām, savukārt, drūzmējās fārgajas, tīkodamas ieņemt noteiktu vietu pilsētas iekārtā.
Jaunumu ņirba liedza zēnam izjust Engas ikdienas apmeklējumu iztrūkumu. Pilsēta gan atgādināja saimnieciski rosīgu skudrupūzni, un izretis viņš vēlējās, kaut Enga būtu līdzās un izskaidrotu dažus mīklainākos Alpīsakas dzīves aspektus. Pāris reižu Keriks taujāja pēc viņas, bet strupā atteikšanās atbildēt norādīja, ka par šo jautājumu nav vēlams interesēties. Tas, savukārt, puisēnu pārsteidza. Vaintē ar Engu allaž bija sarunājusies kā līdzīga ar līdzīgu. Kā tagad saprast šo vairišanos pat izrunāt viņas vārdu? Viņš prātoja, vai neapjautāties par Engu Vaintē, bet atmeta šo nodomu. Eistaā lika skaidri saprast, ka sarunas uzsāk un pārtrauc viņa.
Keriks sastapa Engu aiz tīras nejaušības. Viņš, tikko atlaists no sarunas ar Vaintē, slaistījās netālu no ambeseda, un piepeši matīja, ka starp fārgajām izcēlusies kņada. Tās kaut ko prašņāja cita citai un teciņiem vien traucās visas vienā virzienā. Zēns ieintriģēts sekoja pūlim. Tad lūk, kas visas tā aizrāvis! Garām gāja četras jilanē, nesdamas piekto. Keriks nespēja tikt tuvāk ar spēku un nevēlējās arī piesaistīt uzmanību ar rīkojumu pašķirties. Kad visas četras jilanē ar pavērtām mutēm gausā solī devās atpakaļ, viņš jau grasījās novērsties. Gājējas bija notašķījušās dubļos, un to kājas klāja sakaltis māls. Te Keriks ieraudzīja, ka viņu vidū ir Enga. Viņš uzsauca, un uzrunātā klusējot pagrieza galvu.
- Kur tu biji? - zēns sauca. - Kāpēc es tevi neredzēju?
- Mana valodas prasme vairs nav vajadzīga, tāpēc esmu atbrīvota no tevis apmeklēšanas. Tagad es iekopju jaunos laukus.
- Tu? - īsajā vārdā izskanēja mulsa vai pat izbīlis un pilnīga neizpratne.
- Es gan. - Engai apstājoties, apstājās arī trīs pārējās, bet viņa pamāja, lai tās turpina ceļu, un aicināja arī Keriku paiet līdzās. - Man jāatgriežas darbā. - Enga aizgriezās, un puisēns naski aiztecēja viņai līdzi. Te jābūt kādam noslēpumam, kas viņam par katru cenu jāizzina, bet grūti jau saprast, ar ko lai sāk.
- Kas tā tāda, ko jūs atnesāt? Kas noticis?
- Čūskas kodiens. To mūsu darba vietā netrūkst.
- Bet tu! Kāpēc? - Šobrīd viņus neviens vairs nedzirdēja, jo grūtgalve Inlēnu jau neskaitās. - Tu taču sarunājies ar eistaā kā ar līdzīgu! Un tagad tu veic darbu, kas piedienētu viszemākajai fārgajai! Kas notiek?
- Tas nav tik viegli izstāstāms. Turklāt eistaā aizliedza man runāt par to ar citām jilanē.
Vēl neizteikuši lidz galam, Enga apjēdza frāzes divdomību. Keriks taču nav jilanē! Viņa norādīja uz Inlēnu:
- Liec, lai tā tur iet mums pa priekšu pārējo trīs pēdās.
Inlēnu apdzina viņas, un Enga vērsās pie Kerika ar tādu kaismi, kādu zēnam lidz šim nebija gadījies sajust.
- Es un tās citas - mēs esam šeit savas ciešās ticības dēļ, kuru neatzīst pilsētas varenās. Mums lika atteikties no saviem uzskatiem, bet tas nav iespējams. Ja esi reiz atklājusi patiesību, tad vairs nevari no tās novērsties.
- Par kādu ticību tu runā? - Keriks neizpratnē vaicāja.
- Par svelošo, nepielūdzamo patiesību: pati pasaule un visas lietas mums apkārt nozīmē daudz vairāk, nekā tas šķiet pirmajā acu uzmetienā. Vai tu kādreiz domā par tādām lietām?
- Nē, - Keriks vaļsirdīgi atbildēja.
- Bet derētu gan. Nu, jā - tu esi jauns un neesi jilanē. Es prātoju par tevi jau kopš tā brīža, kad tu izrunāji pirmos vārdus, un tava esība man joprojām ir mīkla. Tu neesi jilanē, bet neesi arī mežonīgs astazous, jo spēj runāt. Es tiešām nesaprotu, kas tu esi un kur ir tava vieta pasaules ēkā.
Keriks sāka nožēlot, ka sastapis Engu - no viņas sacītā bija grūti izlobīt jēgu -, bet šobrīd, kad viņa jau runāja vairāk ar sevi nekā ar sarunas biedru, nekas to nespēja apturēt.
- Mūsu ticiba nevar būt nepatiesa, jo tajā ir kāda vara, ko neticīgajām neapjēgt! Jūganinepsu atklāsme skāra pirmo. Viņa tai ziedoja visu dzīvi, sakārtodama savu prātu un tiekdamās saprast. Ienest pasaulē jaunu jēdzienu - lidz tam pilnīgi tukšā vietā. Viņa atklāja citām savu ticību, un citas viņu izsmēja. Ziņas par viņas savādo uzvedību sasniedza viņas pilsētas eistaā, kura nostādīja viņu savā priekšā un lika runāt. Un viņa runāja. Viņa stāstīja par lietu mūsos iekšā, ko nevar redzēt, - par lietu, kas dāvā mums spēju runāt un atšķir mūs no nedomājošiem lopiem. Dzīvniekiem iekšā nav šīs lietas, un viņi nespēj runāt. Tātad runa ir iekšējās lietas balss, un šī lieta mūsos ir dzīvesziņa un nāvesziņa. Dzīvniekiem nav ne dzīvesziņas, ne nāvesziņas. Viņi ir, pēc tam viņu nav. Bet jilanē zina, - un tagad zini arī tu. Te nu ir lielā mīkla, par ko es lauztin lauzu galvu: kas esi tu? Kāds tu esi? Kur tava vieta pasaules ēkā?