Enga pagriezās pret Keriku un dziļi ielūkojās viņam acis, kā atbildi meklēdama, bet zēnam nebija ko atbildēt, un Enga to saprata.
- Varbūt arī tu reiz zināsi… Tu vēl esi pārāk jauns. Es stipri šaubos, ka tu varētu aptvert visu Jūganinepsas redzējuma brīnumu - patiesības redzējumu, ko viņa spēja atklāt arī citām. Un arī pierādījumu! Jo viņa saniknoja eistaā, un tā lika viņai atmest ticības māņus un dzīvot, kā visas jilanē dzīvojušas, kopš izšķīlies laiks. Jūganinepsa nepakļāvās, tādējādi nostādot savu ticību augstāk par savu pilsētu un savas eistaā gribu. Eistaā par šo nepakļāvību atņēma viņai vārdu un izraidīja viņu no pilsētas. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Ak, jā, tu nezini. Jilanē nespēj dzivot bez savas pilsētas un vārda, kas veido daļu viņas būtnes. Izraidīt - tas ir nonāvēt. Izraidīta jilanē nepārdzīvo šo izraidīšanu, un tā tas notiek, kopš izšķīlies laiks. Zaudējums ir tik spēcīgs, ka jilanē acumirklī saļimst, drīz vien zaudē samaņu un turpat arī mirst. Tā neizbēgami notiek.
Enga pakļāvās savādai apmātībai, kaut kam starp pacilātību un tīksmi. Viņa apstājās, viegli saņēma rokās Kerika plecus un vērās viņam acīs, cenšoties nodot zēnam savas izjūtas.
- Bet Jūganinepsa nenomira. Tā ir jauna parādība šai pasaulē, tas ir neapgāžams pierādījums. Kopš tās dienas šī patiesība atkal un atkal 'ir pierādījusies. Arī mani izdzina no Inegbanas nāvē - un es esmu dziva. Neviena no mums nenomira, tāpēc arī mēs še esam. Viņas sauc mūs par Nāves Meitām, jo mums esot vienošanās ar nāvi. Tā nav tiesa. Mēs sevi saucam par Dzīvības Meitām, un tā tas ir. Jo mēs dzīvojam, kad citas mirst.
Keriks atraisījās no Engas vēsajām, liegajām skavām, novērsās un meloja:
- Es esmu atnācis par tālu. Man aizliegts iet līdz laukiem. - Viņš izvairījās no viņas piekasīgā skatiena un pavilka pavadu. - Inlēnu, ejam atpakaļ!
Enga klusēdama nolūkojās viņam nopakaļ un pati devās tālāk. Keriks atskatījās un redzēja viņu smagiem soļiem minam putekļaino taku. Viņš neizpratnē noskurinājās: ko viņa tur stāstīja? Tad puisēns pamanīja tuvumā apelsīnkokus un aizvilka Inlēnu turp. Saule karsēja, rīkle kalta, un viņš nebija sapratis ne desmito tiesu Engas teiktā. Viņš nevarēja zināt, ka viņas ticība ir pirmā krāce jau miljoniem gadu rimtajā jilanē dzīves plūdumā. Būt jilanē nozīmēja dzīvot kā jilanē. Citādi vienkārši nenotiek. Nenotika…
Tepat tuvumā, kā jau pilsētas nomalē, klimta bruņotas sardzes, kuras pārsteigtas vēroja Keriku plūcam nobriedušos augļus. Šīs sardzes gādāja par drošību dienas laikā, bet naktī iekļuvi pilsētā kavēja pastiprināta slazdu sistēma. Un aizritēja diena pēc dienas, bet sardzes laikā viss palika klusu. Nakts slazdos gan iekļuva visdažādākie radijumi, bet ne reizi starp tiem neatradās slepkavīgie astazoi.
Viss laiks, kamēr araketo mēroja ceļu līdz Inegbanai un atpakaļ, pagāja mierigi. Kad kuģis beidzot ieradās, Vaintē pati personīgi ar visu savu svitu ostā vēroja pietauvošanos.
Pirmā krastā izkāpa kapteine Erifneisa. Viņa klusi nostājās Vaintē priekšā un pēc etiķetes godināja eistaā augsto stāvokli.
- Es vedu tev, eistaā, personisku vēstījumu no Malzasas, kurai ļoti rūp nevaldāmo astazou draudi. Man ir privāta ziņa tev, bet viņa man lika arī skaļi runāt par nepieciešamību būt modrām un stiprām, un iznīcināt astazous. Tāpēc viņa atsūtījusi labākās mednieces ar hezocaniem un dzelkšņiem, un savu novēlējumu noslēgt rēķinus ar šo biedu reizi par visām reizēm.
- Mēs visas esam vienisprātis, - Vaintē teica. - Nāc man līdzās: es gribu dzirdēt jaunumus no Inegbanas - visu, ko vari pastāstit.
Jaunumi tiešām izrādījās jaunumi, un Erifneisa atklāja tos Vaintē mitekļa omulībā, tiesa gan, Alekenzi klātbūtnē.
- Ziema bijusi maiga. Daži lopi gan krituši, tomēr laiks pieturējies mīlīgāks, nekā citugad. Tā ir labā vēsts. Un tagad tumšā puse: araketo ganāmpulkā plosījusies sērga. Puse apsprāgusi, ja pat ne vairāk. Viņi auguši pārāk ātri, un tas viņus novājinājis. Nu jau aug jauni araketo, bet Inegbanas pilsones neieradīsies Alpīsakā ne šovasar, ne nākošvasar, un vēl aiznākamajā vasarā arī ne.
- Tu runā skarbus vārdus, - Vaintē teica. Arī Alekenzi nelaimīga lauzīja rokas. - Jo skaudrāka kļūst nepieciešamība iznīdēt astazous. Tomēr tev jāatgriežas ar ziņu par mūsu izaugsmi, lai noskalotu iepriekšējā stāsta rūgtumu. Tev jāredz pilsētas makets. Alekenzi, liec kādai fārgajai nekavējoties dabūt rokā Stalanu!
Alekenzi nepatika, ka viņu pašu šādi izrīko kā tādu fārgaju, tomēr viņa norija krupi un devās izpildīt pavēli. Kad Vaintē ar viešņu nonāca pie maketa, Stalana tur jau gaidija.
Kopš Suakainas nāves Alpīsaka nebija plētusies, toties auga nocietinājumi. Stalana norādīja uz jaunizaudzētajām ērkšķu sienām un sargtorņiem, kuros dienu un nakti dežurēja bruņotas jilanē.
- Kāda jēga no sardzes naktī? - Alekenzi vaicāja sev raksturīgajā piekasīgajā tonī. Stalana atbildēja pieklājīgi, pēc etiķetes:
- Visai maza. Bet viņas atrodas patvērumā, ir apgādātas ar sildītājiem un apmetņiem un naktī atpūšas. Un viņām nav jāmēro garais ceļš uz pilsētu un atpakaļ. Jau rītausmā viņas ir gatavas, un tā līdz pat saulrietam.