- Manuprāt, darbaspēku var izmantot arī lietderīgāk, - Alekenzi neticīgi aizrādīja. Vaintē ieņēma samierniecisku nostāju, kas šķita visai savādi, jo viņa bija radusi ignorēt Alekenzi runas.
- Varbūt Alekenzi ir taisnība. Pārbaudīsim. Apskatīsim visu. Arī tu, Erifneis, paraudzīsies uz mūsu nocietinājumiem, lai pastāstītu par tiem Malzasai.
Viņas kājoja caur pilsētu pajukušā kolonnā: Stalana un Vaintē pa priekšu, pārējās rangu kārtībā nopakaļ. Keriks ar neiztrūkstošo Inlēnu pie sāniem tecēja araketo komandieres pēdās. Aiz viņa klunkuroja palīdzes un fārgajas. Vaintē un dažas citas vīstījās apmetņos, bet Keriks tīksmē baudīja siltās lietus lāses uz kailās ādas. Viņš arī rūpīgi iegaumēja maršrutu pār laukiem, caur dzīvajām ejām… Reiz viņš veiks šo ceļu vienatnē. Laiks rādīs, kā līdz tam nonākt, bet reiz jau nu tas notiks!
Aplūkojamais koku puduris atradās pašā laukmalē pie mūžameža. Pienākot tuvāk, ķļuva redzams, ka birztalu ieskauj vīnstīgas un ērkšķu krūmi, ļaujot iekļūt sargpostenī tikai pa vienīgo ieeju. Stalana norādija uz jilanē ar hezocanu uz sargtorņa platformas:
- Kad viņas ir sardzē, neviens netiek garām.
- Izskatās pārliecinoši, - Vaintē piekrita, pagriezdamās pret Alekenzi un saņemdama negribīgas piekrišanas zīmi. Tad viņa devās tālāk gar birzs malu, bet Stalana apņēmīgi stājās viņai ceļā.
- Tur ir visvisādi radijumi. Liec sardzēm iet pa priekšu!
Lai notiek. Bet es esmu eistaā, un Alpisakā varu staigāt, kur vien vēlos. Ar savām padomniecēm. Tu ar pārējām uzgaidi šepat.
Viņas turpināja ceļu sardžu konvoja pavadībā. Nonākusi birzītes otrā galā, Stalana norādīja uz slazdiem un nocietinājumiem.
- Labi nostrādāts, - Vaintē secināja. Alekenzi lūkoja iejaukties, bet Vaintē viņai nepievērsa uzmanibu. Viņa vērsās pie Erifneisas:- Dodies pie Malzasas ar ziņu, ka Alpīsaka ir labi nocietināta un tai nekas nedraud.
Viņa asi pagriezās un, tikai Kerikam redzot, deva viņam zīmi runāt. Zēns pavēra muti, un Vaintē atkārtoja žestu vēl noteiktāk. Tad viņš saprata.
- Tur! - Keriks iebrēcās. - Tur, kokos! Es redzu astazou!
Viņa balsī skanēja tāds izmisums, ka visas kā viena pagriezās norādītajā virzienā - pret koku puduri. Šajā mirklī Vaintē apmetnis noslīdēja zemē, un azotē pavīdēja koka bulta ar akmens uzgali. Stingri satvērusi duramo abās rokās, viņa pagriezienā trieca to Alekenzi krūtīs. To redzēja tikai Keriks, jo viņa uzmanību " nesaistīja birztala. Alekenzi sakampa šautru starp īkšķiem, šausmās iepleta acis, pavēra muti - un smagi nogāzās zemē.
Tagad Keriks aptvēra, kam noder viņa spēja melot. Viņš nekavējoties turpināja ar radošu degsmi.
- Astazous bulta! Viņš izšāva, tur, aiz tā koka… Un trāpīja Alekenzi…
Vaintē stīvām kustībām atkāpās sānis, valdīdama sajūsmu, kas lauzās uz āru
ik kustībā.
- Bulta! Aiz koka! - klaigāja arī Inlēnu; viņai piemita tāds niķis - atkārtot dzirdētos vārdus. Vēl kāda pateica to pašu, un notikums bija dzimis. Vārds ir fakts, fakts ir vārds. Alekenzi ķermeni aizrāva projām, Stalana un Erifneisa pavadīja Vaintē uz patvērumu. *
Pēdējais atkāpās Keriks. Viņš vēlreiz palūkojās uz mūžameža sienu, tik tuvo un vienlaikus tik nesasniedzami tālo patvērumu, tad paraustīja saiti pie sava kak- lariņķa, un Inlēnu paklausīgi aizčāpoja viņam nopakaļ.
XX
Vaintē vadīja dienas vientulībā, sērodama par uzticamo Alekenzi. Tā Keriks stāstīja apmeklētājām, kas ik dienas tikoja apciemot eistaā. Viņa nevēloties nevienu redzēt.
Puisēns bija nevainojams melis. Katra, kas atnāca, pēc brīža devās projām ar skumjām vaigā. Vaintē lūkojās pa šauru spraugu starp lapām, klausījās, jūsmoja par Kerika spējām un arvien no jauna pārliecinājās, ka viņa allaž neapzināti vēlējusies iegūt šādu ieroci. Tagad viņai brīdi jāizvairās nokļūt pilsētnieču redzeslaukā, jo ik muskulis viņas ķermenī pauda sajūsmu un triumfu. Viņa neparādījās ļaudīs pat vēl labu laiciņu pēc araketo aizbraukšanas. Pēc tam viņa vairs nesēroja par dārgo aizgājēju, jo jilanē nav radušas tā darīt. Lai kas arī Alekenzi bijusi, viņas vairs nav. Viņas ķermenis vairs nepieder viņai, un viszemākās fārgajas, pildot savu pienākumu, to jau apglabājušas. Vaintē staroja. Dzīvās turpinās dzīvot, un šī dzīve kļūs aizvien plaukstošāka, par ko viņas pašas drīz pārliecināsies.
Vaintē izsūtīja rīkojumu, lai pie viņas ierodas pilsētas varenās. Arī Keriks pakavējās viņas tuvumā, jo gaisā virmoja kaut kas neparasts, vai varbūt tas uzvēdīja no Vaintē svinīgās stājas.
Katru, kura ieradās, Vaintē sveica, nosaukdama vārdā, un tas jau bija kaut kas neparasts.
- Vanalpē, tu, kura izaudzējusi šo pilsētu no sēklas, tu esi šeit. Stalan, tu, kura pasargā mūs no šīs pasaules likstām, tu esi šeit. Žekak, tu, kuras zinības kalpo mums visiem, Akezest, tu, kura gādā mums pārtiku, jūs esat šeit.
Viņa turpināja šo uzskaitījumu, līdz visas bija savākušās - neliels, bet ļoti nozīmīgs Alpīsakas vadošais kodols. Viņas stingā klusumā klausījās Vaintē vārdos.
- Jūsu vidū ir dažas, kas še mīt kopš pirmās dienas šajā krastā, pirms vēl bija pilsēta, un citas, kuras ieradušās vēlāk - kā es pati. Bet tagad jūs visas raženi strādājat, vairojot Alpīsakas labklājību un slavu. Jūs būsiet dzirdējušas par negodu, ar kādu Alpīsaka mani sagaidīja pirmajā dienā, kad es ierados šajā krastā, par vaislinieku un mazuļu apkaušanu. Mēs esam šķīstījušās pēc šā grēka, slepkavīgie astazoi ir sekmīgi iznīdēti, un nekam tamlīdzīgam nav lemts atkārtoties. Mūsu perēšanas pludmales ir drošas, siltas un… tukšas!