Svinīgi izskanot pēdējiem vārdiem, pār klausītāju pūlīti aizvēlās nevilša viļņveida kustība kā pār jūru vieglā brīzē. Nekustējās tikai Keriks, kurš klausījās tikpat uzmanīgi kā pārējās un sastindzis gaidīja turpinājumu.
- Jūs pareizi sapratāt. Ir laiks! Zeltainā smilts jāpiekaisa ar trekniem, snaudulīgiem vīrišķiem. Cik var gaidīt! Ķeramies klāt!
Kopš pirmās dienas Alpīsakā Keriks nebija redzējis tik satrauktas jilanē. Pulciņš teciņiem vien traucās norādītajā virzienā, čala un smiekli nerimās, un zēns, galvu lauzīdams, ziņkārē rikšoja nopakaļ līdz pat ieejai hanalē - aizliegtajā zonā, kur dzīvoja vīrišķi. Sardze Aikimenda, viņām tuvojoties, pakāpās sānis un ar enerģiskiem viesmīlības žestiem aicināja pulciņu uz ieeju. Arī Keriks lūkoja iespraukties, bet viņu apturēja dzelzs kaklariņķis. Inlēnu stāvēja klusa un cieta kā klints, un velti Keriks raustīja saiti. Aiz muguras ar būkšķi aizsitās durvis un noklaudzēja bulta.
- Kas tas? Kas notiek? Runā taču, ka' tev liek! - Keriks saskaities uzbruka Inlēnu. Lielā fārgaja pavērās viņā ar tukšu skatienu.
- Ne mums, - viņa noteica un vēl atkārtoja: - Ne mums.
Neko vairāk zēns no viņas neizspieda. Vēlāk viņš vēl reizēm atminējās šo savādo atgadījumu, tomēr drīz vien samierinājās ar to kā ar vēl vienu neizskaidrojamu notikumu šajā savādajā pilsētā un pilnībā izmeta to no galvas.
Soli pa solim Alpīsakas apgūšana turpinājās. Keriks visur bāza savu degunu. Ikviena zināja, ka viņš sēž cieši līdzās eistaā, un neviena nestājās viņam ceļā. Zēns vairs necentās aizbēgt, jo sardzes un Inlēnu izslēdza šādu iespēju, toties pilsētas robežās viņš visur varēja ložņāt pēc patikas. Tas viņam šķita dabiski, jo bērni samadā allaž bija darījuši tāpat. Tomēr savu agrāko dzīvi puisēns atcerējās aizvien retāk, turklāt šeit tiešām nebija daudz kā tāda, kas par to atgādinātu. Jau sen viņš bija pielāgojies jilanē rāmajam dzīves ritmam.
Ik diena sākās ar vienu un to pašu. Pilsēta sāka mosties ar pirmajiem saules stariem. Keriks, tāpat kā jilanē, nomazgājās, bet, atšķirībā no citām, juta slāpes un izsalkumu. Jilanē ēda tikai reizi dienā, dažkārt izlaižot arī šo ēdienreizi, un tad pat arī padzērās līdz ūkai. Kerikam ar to nepietika. Viņš allaž kāri pieplaka dzēriena auglim, iespējams, neapzināti atsaukdams atmiņā savas neilgās mednieka gaitas. Tad viņš ķērās pie augļa, ko atlicis sānis jau iepriekšējā vakarā. Ja bija darāms kas svarīgs, viņš norīkoja kādu fārgaju atnest augļus, bet pārsvarā centās to veikt pats. Fārgajas, lai cik siki arī viņš tās instruētu, vienādiņ atnesa samīcītus vai iepuvušus augļus. Viņām tas neko nenozīmēja: lopbarība paliek lopbarība, - tāpat jau apēdīs, dod, ko gribi. Jāatzīmē, ka, ja, Kerikam ēdot, tuvumā gadījās kādas fārgajas, viņas valkājās apkārt, trulā neatlaidībā vēroja zēnu un murkšķēja savā starpā, nespēdamas saprast, ko viņš dara.
Pārgalvīgākās pamēģināja augli uz zoba, bet tūdaļ arī izspļāva, un pārējās to uzņēma vispārējā sajūsmā. Senāk Keriks uztraucās un dzina fārgajas projām, bet tagad bija jau samierinājies, ka tās tik un tā atgriezīsies. Pamazām viņš iemanījās nedomāt par šīm būtnēm un neievērot tās, kā to darīja citas jilanē. Fārgajas patrieca tikai tad, ja bija runājams kas svarīgs un slepens.
Pakāpeniski caur Alpīsakas šķietamo haosu sāka iezimēties tās dabiskā kārtība un vispārējie likumi, kam tā pakļāvās. Ja viņam būtu tieksme prātot un salīdzināt, viņš saskatītu pilsētnieču kustībā līdzību ar skudru gaitām savā pazemes mājā. Paviršā skatījumā - neorganizēta burzma, bet patiesībā - specializētas darba brigādes: pārtikas sagādnieces, jaunuļu aukles, bruņotas karotājas ar lieliem žokļiem un pašā pūžņa sirdī - karaliene, no kuras nebeidzamā straumē plūst dzīvība, nodrošinot saimes pastāvēšanu. Varbūt analoģija nav pilnīga, bet gana tieša. Keriks gan nekad līdz tai neaizdomājās. Viņš bija tikai puišelis, kam jāpielāgojas neierastai videi; tāpat kā citas, viņš nesamocīja sevi ar salīdzinājumiem un bezkaislīgi mina kājām skudras uz taciņas.
Diendienā viņš no rītiem kopā ar fārgaju, kuru kāda gane bija nodevusi viņa rīcībā, devās apgaitā, lai ievāktu augļus birzīs ap pilsētu. Priekšpusdienas dzestrumā solis bija viegls, un zēna augošais organisms prasīja izlocīt kājas. Reizēm viņš naigi soļoja, citreiz pat skrēja, un masīvā Inlēnu smagnēji klumburoja aiz viņa, daudzkārt apstādamās, jo viņas ķermenis pārkarsa. Šajos brīžos sviedriem noplūdušais Keriks jutās varens, apzinādamies, ka varētu vēl ilgi skriet, bet pat tik spēcīga fārgaja kā Inlēnu jau zaudējusi spēkus.
Pilsētu daudzslāņainiem gredzeniem ieskāva birztalas un zaļi lauki, un grūti būtu atrast starp tiem divus vienādus. Vanalpē līdzstrādnieces un palīdzes izaudzēja arvien jaunas koku un citu augu šķirnes. Daži jaunveidotie augļi paši kusa mutē, citi šķebigi dvakoja un nešķita nogaršošanas vērti, tomēr Keriks izmēģināja uz zoba visus, jo zināja, ka visi pirms stādīšanas jau izturējuši indīguma pārbaudi.
Daudzveidīgie zaļumi bija paredzēti vēl daudzveidīgāko dzīvnieku uzturam. Keriks nevarēja neko zināt par jilanē konservatīvisma dziļajām saknēm, par viņu miljoniem gadu seno kultūru, kura pieļāva tikai īslaicīgas atkāpes no dzīves rāmā pluduma, izslēdzot iespēju izlauzties no mūžsenās gultnes. Nākotne būs tā pati pagātne - nesatricināma savā nemainīgumā. Pārdomāta iejaukšanās gēnu struktūrās veidoja jaunas šķirnes, bet tika saglabātas arī visas esošās. Džendazi mežu biezokņos mājoja neredzēti, pārsteidzoši augi un dzīvnieki, kas neatvairāmi fascinēja Vanalpē un viņas līdzstrādnieces. Kerikam vairums šo brīnumu šķita pārāk pazīstami, lai būtu uzmanības vērti. Viņu, savukārt, piesaistīja milzigie, lempīgie, aukstie briesmoņi, ko zēns bija savulaik dēvējis par maragiem šajā marbaka vārdā, kuru viņš tagad jau aizmirsis līdz ar visiem citiem.