Nu jau Kerikā modās dzīva interese. Ceļojums ar araketo pāri okeānam, neredzētas zemes apmeklējums. Sajūsma mijās ar bailēm, un tas nepaslīdēja Vaintē skatienam nepamanīts, jo zēns bija pārāk samulsis, lai melotu.
- Tu piesaistīsi vispārēju uzmanību, un es visām varēšu iestāstīt, kas darāms, - viņa izsmējīgi pavērās viņā, - bet tu tagad pārāk līdzinies jilanē; mums jāatgādina viņām, ka tu reiz biji astazous un tāds arī paliksi.
Viņa pievērsās iedobumam, kurā pirms daudziem gadiem bija noglabājusi mazu nazīti, un sataustīja to. Žekaka bija to izpētījusi, atzinusi par rupju roku darbu, darinātu no meteorita dzelzs, un pārklājusi ar aizsargplēvīti pret rūsēšanu. Vaintē pasniedza to Etdīrgai, savai labajai rokai, un lika pakārt Kerikam kaklā. Etdīrga tam izmantoja savītas zelta stieples gabaliņu, kuru piestiprināja pie kaklasiksnas mirdzošās dzelzs, un fārgajas barā drūzmējās durvīs, to visu vērodamas.
- Tas būs gana divaini, lai liktu viņām zvērēnu uzlūkot atkārtoti, - Vaintē noteica, izstiepdama roku un pieliekdama stieples asos galus. Viņas pirksti pieskārās zēna ādai, un viņa pārsteigta atklāja, cik tā silta.
Keriks aplūkoja trulo asmenīti bez jelkādas intereses; tas viņam neko neizteica.
- Astazoi tinas ādās - to vienmēr uzskata par pieminēšanas vērtu -, un arī tev tāda bija, kad tu nonāci šeit.
Viņa pamāja Etdīrgai, un tā atvēra kubuliņu un izkratīja ārā gludu briežādas gabalu. Fārgaja nepatikā iemurmulējās, un arī Keriks soli atkāpās.
- Mierā! - Vaintē uzkliedza. - Tā nav utaina skranda! Tas ir pucēts un sterilizēts, un arī turpmāk ik dienas tiks kopts. Etdīrg, norauj to ķēmīgo maišeli un pielāgo šo te!
Vgintē aizgaiņāja fārgajas un nostādīja Inlēnu kā mūri durvīs, jo viņa atminējās, kāpēc šīs bikšeles tika izgatavotas.
Etdīrga norāva somiņu un mēģināja pielāgot tās vietā ādu, bet aizdare izrādījās nepareizā vietā. Viņa aizgāja veikt nepieciešamos labojumus, un Vaintē tikmēr ar interesi nolūkojās Kerikā. Puisis bija izmainījies, izaudzis, un viņa to nopētīja no galvas līdz kājām, nesaprazdama, vai tas ir patīkami, vai pretigi. Viņa šķērsoja telpu, pastiepa roku pret Keriku, un šis pieskāriens lika viņam notrīsēt. Vaintē apmierināta nosmēja.
- Tu esi vīrišķis, mats matā kā mūsējie. Tikai viens divu vietā, - toties reaģē tieši tāpat kā viņi!
Kerikam Vaintē rīcība šķita dīvaina, viņš centās izrauties, bet valdniece satvēra viņu ar abām rokām un pievilka sev klāt. Viņa bija satrakojusies, agresiva kā visas sievišķās jilanē, un jauneklis, raudamies projām, vienlaikus reaģēja kā visi tēviņi.
Kerikam nebija ne jausmas, kas ar viņu notiek un kas tās par sajūtām, kas viņu pārņem. Toties to visu saprata Vaintē. Viņa ir eistaā, viņa dara, kā pašai tīk. Ar ievingrinātu roku viņa nogrūda jaunekli uz grīdas un uzsēdās virsū, Etdīrgas atzinigā skatiena uzmundrināta.
Vaintē āda bija vēsa, turpretī viņš izstrāvoja siltumu, savādu siltumu, un tad tas notika. Keriks tā arī neapjauta, kas tas ir, bet tas bija varenākais un lieliskākais notikums viņa mūžā.
XXI
- Es nāku ar ziņu no Erifneisas, - fārgaja lēnām un rūpīgi izrunāja vārdus, pārmērīgā centībā trīsēdama. - Iekraušana ir pabeigta. Araketo ir gatavs iziet jūrā.
- Atiet! - Vaintē paziņoja, ar žestu liekot Etdīrgai un Kerikam paspert soli uz priekšu. Viņa pārlaida skatienu pār Alpīsakas vadošo kodolu, kas bija savācies viņu pavadīt, un turpināja, dzelžaini ieturoties etiķetes normās. - Manas prombūtnes laikā pilsēta ir starp jūsu īkšķiem. Vadiet to labi! Es paļaujos uz jums!
Pabeigusi viņa devās ceļā uz ostu - rāmā solī cauri visai pilsētai -, un Keriks ar Etdīrgu pieklājīgā attālumā kājoja nopakaļ.
Jau gadiem Keriks gluži automātiski kontrolēja savas kustības. Viņš šķita nosvērts kā visas citas, pat ja iekšā viss vārījās. Kā viņš gaidīja šo ceļojumu, un kā baidījās no šādas pārmaiņas savā ierastajā ikdienas solī! Turklāt vakar… Kas tas bija, kas vakar notika starp viņu un Vaintē? Kas sagādāja tik visaptverošu baudu? Vai tas atkārtosies? Viņš cerēja, ka jā. Un tomēr - kas tas ir?
Visas atmiņas par tanu kaislībām, par dzimumatšķiribām, par intriģējošajām, .aizliegtajām vecāko zēnu sarunām čukstus, pat par tīkamo sajūtu, reiz skarot Iseles augumu - tas viss bija zudis. Nepieciešamība izdzīvot jilanē sabiedrībā diktēja šo traucējošo atmiņu pilnīgu izsvītrošanu no turpmākās dzīves. Vīrišķi hanalē nekad nerunāja par savām attiecībām ar sievietēm, vai varbūt tas notika, kad Kerika nebija klāt. Inlēnu šo jomu nepārzināja. Zēnam nebija nekāda
priekšstata par seksualitāti, vai tā būtu jilanē, vai tanu sabiedrība. Viņš varēja tikai lauzīt galvu ap šo aizraujošo noslēpumu.
Kad procesija sasniedza ostu, rietumu debesis jau sārtojās. Entisenatis nemierīgi dīžājās ostas seklumā, šaudamās augšup no viļņiem un veldamās atpakaļ sārti blāzmojošajās putu vērpetēs. Keriks, kā pēdējais uzkāpis uz klāja, klumburoja lejup pa nogāzi augstās spuras iekšpusē, blisinādamies pret iekštelpas tumšo muti. Grīda zem viņa pulsēja, viņš pazaudēja balstu zem kājām un pakrita. Ceļojums bija sācies.