Drīz vien Kerikam šī pārmaiņa dzīvē noriebās, jo nebija jau lāgā ko redzēt, un, protams, vēl mazāk ko darīt. Iekštelpas lielākā daļa pieslānīta ar dzīvajiem miroņiem - briežu un stalakelu rumpjiem. Stalakeli, šikajām priekškājām ļengani kūļājoties un ragainajiem knābjiem viļņu šūpā virinoties, gulēja kaudzēs cits uz cita. Luminiscējošo taciņu atblāzmā spokaini rēgojās dažu stingo briežu ieplestās acis. Keriks nokāvās ar nemīlīgu jutoņu, it kā tās viņā lūdzoši skatītos, ka paralizētie dzīvnieki ciestu. Pilnīgas blēņas, protams. Jauneklis domās apveltīja bezjūtīgos ķermeņus pats ar savām izjūtām. Cieši sakļautie griestu aizvirtņi nomāca, un viņš pēkšņā satraukumā savilka rokas dūrēs. Stāvokli vēl pasliktināja vētra tur, ārpusē, un gals tai nebija paredzams. Jau kur tas laiks, kopš araketo spura nav pavērusies! Gaiss iekšpusē vērtās smacīgs un biezs.
Tumsā jilanē dzīvības norises palēninājās un viņas vienkārši gulēja. Nomodā palika tikai viena vai divas sardzes. Reiz Keriks mēģināja iesaistīt sarunā stūrmani, bet tā pat neatbildēja - tik pilnīgi viņas uzmanība bija pievērsta kompasam. .
Vētra piepeši mitējās, un jūras straujā aprimšana Keriku pārsteidza miegā. Pār viņu nolija salts, sāļš jūras gaiss, uzraudams jaunekli kājās. Jilanē visapkārt sakustējās un tvēra apmetņus, bet cilvēkbērnam svaigais gaiss un gaismas strēle šķita tīrā svētība. Viņš raustīja saiti, lidz čammīgā Inlēnu atjēdzās un ievīstījās apmetnī, tad vilka viņu augšup uz atveri spurā, ar rokām un kājām veikli ķerdamies rievās. Augšā jau stāvēja Erifneisa, cieši ietinusies apmetnī. Inlēnu palika iepakaļ, cik nu pagarā saite atļāva. Keriks cieši iekrampējās apmalē, palūkojās tai pāri - zaļajos viļņos, kas vēlās pretī un sašķīda araketo spuras pamatnē, - un skaļi iesmējās, kad sāļa šalts iecirtās viņam sejā. Savādi, brīnišķīgi, satraucoši! Saules stari lauzās caur mākoņu segu un šaustīja jūras klaju, kas stiepās līdz apvārsnim uz visām pusēm. Jauneklis salīgi nodrebinājās un apņēma sevi ar rokām, bet neatkāpās. Erifneisa apgriezās, pamanīja viņu, bet neizprata viņa izjūtas.
- Te / ir auksti. Ej lejā. Paņem apmetni.
- Nē! Šitā ir daudz jaukāk. Tagad es saprotu, kāpēc tu vago jūru ar araketo. Nekas tam nevar līdzināties.
Erifneisa jutās gandarīta.
- Nav daudz tādu, kam tā šķiet. Bet, ja man tagad atņemtu jūru, es justos ļoti SAVĀDI. Vārdu «savādi» aptumšoja nelaimes un izmisuma nokrāsa ar tikko
manāmu mājienu uz nāvi. Rēta pār muguru traucēja viņai to izteikt nepārprotami, bet izlauzušās izjūtas kompensēja runas defektu.
Erifneisa norādīja uz jūras putnu bariņu, kas laidās augstu virs galvas.
- Zeme nav vairs tālu. Tiešām, rau tur - tumša līnija gar pašu apvārsni.
. .Entobanas krasts.
- Esmu daudzkārt dzirdējis izrunājam šo vārdu, bet nekad neesmu to sapratis.
- Tā ir milzīga sauszemes blīva, tik liela, ka neviens nav tai apkuģojis apkārt, jo uz dienvidiem kļūst pārāk auksts. Tā ir jilanē mājvieta, kur vienas pilsētas lauki robežojas ar citas pilsētas laukiem.
- Tas ir mūsu ceļamērķis?
Erifneisa pamāja.
- Tieši ziemeļu krastā. Vispirms pa zināmo Dženaglē tuneli iekļūsim Ankanaālas siltajos ūdeņos, un turienes piekrastē būs Inegbana.
Izrunājot šo vārdu, viņas balsī prieka intonācijas mijās ar sāpēm.
- Par laimi, šobrīd ir vasaras vidus, bet izgājusi ziema bija ļaunākā visā pilsētas vēsturē. Labība iznika. Lopi iznīka. Ziemeļu nezvēri tramdīja ganāmpulkus. Reiz uz īsu brīdi no debesīm pat sāka birt ciets ūdens un balts palika uz zemes, līdz izkusa.
Ciets ūdens? Jēga bija skaidra, bet kas gan tas varētu būt? Keriks gribēja taujāt pēc izskaidrojuma, bet pēkšņi acu priekšā uzplauka redzes aina: skaudras, mirdzošas sniegotu virsotņu aprises. Sirdi sažņaudza bailes un izmisums. Viņš izberzēja acis, pavērās jūrā un nokratīja šīs mokošās atmiņas. Lai ko tās arī nozīmētu, viņš to nesaprata.
- Man ir vēsi, - Keriks noteica ne īsti patiesi, ne īsti melīgi. - Es iešu atpakaļ siltumā.
Kādu rītu atmostoties, Keriku pārsteidza silta vēja pūsma un saules stars, kas iespraucās pa šauro atveri spuras virsotnē. Jauneklis veicīgi uzrāpās augšā, kur, kā izrādās, jau stāvēja Vaintē un Etdīrga. Viņš samulsa, bet, tā kā neviena viņam nepievērsa uzmanību, arī viņš klusēja. Vaintē necieta iztaujāšanu. Keriks gar acs kaktiņu nolūkojās viņā. Vaintē pieri un stūrainos žokļus klāja sarkans, glītos līkločos un zigzagos uzklāts krāsojums. Etdīrgas seja nebija krāsota, bet šķita, ka ap viņas rokām vijas melnas vīnstīgas, kas plaukstas virspusē beidzās ar lapveida ornamentiem. Keriks pirmo reizi mūžā redzēja šādi izdaiļojušās jilanē, bet viņš savaldīja ziņkāri un pievērsās krasta līnijai, kura, zaļu, apmežotu pauguru izrobota, slīdēja garām, rāmi šūpodamās zilajos viļņos.
- Inegbana! - Etdīrga izsaucās, vienā vārdā ietverot pilnīgi neatšķetināmu emociju jūkli.
Šobrīd krastā parādījās meža ieskauti zāļaini lauki, kuros vīdēja tumšas milzīgu dzīvnieku aprises. Paslīdēja garām vēl sīks zemesrags, un skatam pavērās dižena osta. Tās krastos pletās Inegbanas liedagi.
Keriks, visu mūžu uzskatījis Alpīsaku par brīnumpilsētu, pirmo reizi ieraudzīja, ko nozīmē īsta pilsēta, un par prieku Vaintē un Etdīrgai ļāva vaļu jūtām.
- Arī Alpīsaka reiz būs tāda, - Vaintē aizrādīja, - gan ne mūsu dzīves laikā, jo Inegbana šeit augusi, kopš izšķīlies laiks.