- Alpīsaka būs varenāka, - Etdīrga rāmā pārliecībā noteica. - Tu, Vaintē, to tādu darīsi. Tev dota visa jaunā pasaule, ko iebūvēt tajā. Tu to veiksi.
Vaintē neatbildēja. Viņa nesāka noliegt Etdīrgas teikto.
Kad araketo tuvojās piestātnei, Erifneisa uzrāpās spuras galotnē un sāka izkliegt komandas. Lielais dzīvnieks apstājās, ļaujot dzidrajiem vilnīšiem sevi liegi šūpot. Entīsenašu pāris aizpeldēja uz priekšu, bet lielu baļķu veidota peldoša aizvara priekšā strauji apcirtās un sāka šaudīties šurpu turpu, nepacietīgi gaidīdamas vārtus atveramies un palaižam viņas pie kārotā garduma - īpaši sagatavotas barības. Viņas pazina pie baļķiem pieķērušās indīgās medūzas un nevēlējās izjust garo taustekļu svelošos glāstus.
Kamēr citi araketo nebija izvākti no ostas akvatorijas, vārti nevērās. Mazāki, nekā pierasts, un vēl līdz galam neizmācīti, viņi paklausīja nelabprāt. Kad tie beidzot bija norobežoti, iejūgts araketo atvilka baļķus un entīsenatis kā bultas šāvās iekšā. Gan laiskāk, tām sekoja arī viņu pašu araketo.
Keriks jaudāja vien mēmi elst. Piestātne bija ļoti plaša, tomēr jilanē sagaidītāju pūlis to piepildīja. Aiz ļaužu masas slējās mūžvecu koku stumbri, kuru zari un lapas, šķiet, iesniedzās debesīs. No piestātnes uz pilsētu aizvijās taka - tik plata, ka pa to varētu vest arakabu. Uz takas sapulcējušās jilanē šobrīd pašķīrās, dodot ceļu mazai procesijai. Priekšgalā virzījās četras fārgajas, nesot eleganti izliektu koka būri ar krāsainām sloksnēm, kas nokarājās pār smalko rāmi. Fārgajas to uzmanīgi nolika zemē, aptupās lidzās, un drīz vien kļuva skaidrs, kas tā par konstrukciju. Kāda roka no iekšpuses atbīdīja sloksnes, parādījās spoži dzeltenā krāsā grimēta jilanē seja un drīz vien - viss augums. Vaintē tūdaļ pazina šo stāvu.
- Galambu, - viņa noteica, rūpīgi sekodama, lai vārdos nepavīdētu attieksme, ja nu vienigi tik tikko manāma nepatika. - Pazīstu no mazām dienām. Tātad viņa tagad sēž pie Malzasas sāniem. Viņa mūs uzņems.
Kad Galambu nesteidzīgi pienāca klāt, atbraucējas jau bija nokāpušas no klāja un gaidīja viņu piestātnē. Viņa vispieticigākajā formā sveicināja Vaintē, pamāja arī Etdīrgai, bet Kerikam skatiens gausi paslīdēja garām.
- Sveicināta Inegbanā! Sveicināta dzimtajā krastā, Vaintē, tu, kas būvē Alpīsaku aiz bangainās jūras.
Vaintē atbildēja tikpat formāli.
- Un kā jūtas Malzasa, mūsu pilsētas eistaā?
- Viņa lika man sveikt tevi un aizvest pie viņas uz ambesedu.
Kamēr viņas tērzēja, palankīns jau izrādijās aiznests. Vaintē ar Galambu plecu pie pleca devās uz pilsētu, un citas garā virknē tecēja nopakaļ. Keriks un Etdīrga kopā ar citām palīdzēm soļoja cieši aiz muguras un klusēja, jo šī bija oficiāla ceremonija.
Keriks visu vēroja platām acīm. No gatves, pa kuru viņi gāja, atzarojās citas plašas stigas, un visās tajās drūzmējās jilanē un ne tikai jilanē: caur pūli šaudījās sīki radījumi ar asiem nagiem un lāsumainu ādu. Ap dažu lielāko koku stumbriem augšup vijās pakāpieni, kas veda uz balkoniem, uz kuriem, savukārt, stāvēja citas jilanē, daudzas - ar izkrāsotu seju vai visu ķermeni; viņas noraudzījās lejup uz mutuļojošo pūli. Koka pakājē zem viena šāda laukuma - lielāka par citiem - stāvēja bruņotas sardzes. Šajā platformiņā novietojušās jilanē izskatījās, kustējās un čaloja tā, kā to dara tikai vīrišķi.
Te nebija ne miņas no darba rosmes un sarunu etiķetes, ko Keriks pazina Alpīsakā. Jilanē prasti bakstīja ar pirkstiem viņa virzienā un rupji apsprieda viņa neparasto ārieni.
Gadījās arī mazas jilanē, kādas Keriks redzēja pirmo reizi, dažas pat divreiz mazākas par pārējām. Tās pulcējās grupiņās, atkāpdamās, kad garām gāja citas jilanē, nolūkojās visā ar skumjām acīs un nerunāja. Keriks aizskāra Etdīrgas roku un vaicājoši norādīja.
- Ninses, - tā noteica ar nicinājumu katrā kustībā. - Jileibes.
Trulās, kas neatbild, - to Keriks saprata. Acīmredzot viņas neprot runāt un nesaprot teikto. Tad jau skaidrs, ka neatbild. Etdīrga vairs nepakavējās pie šā jautājuma, un jauneklis uz brīdi izmeta to no galvas lidz ar citiem, kurus nemitīgi vēlējās uzdot.
Ambeseds bija tik liels, ka tā pretējo pusi pilnībā aizsedza ņirbošais pūlis, bet tas pašķīrās nācēju pulciņa priekšā, ļaujot turpināt ceļu līdz pat pretējai sienai, pie kuras savu padomnieču vidū uz mīksto sloksnīšu piesegtas platformiņas atzvilusi gozējās Malzasa. Viņa mirdzēja zelta un sudraba dzīparos uz sejas un rokām, un zeltaini izvijumi stiepās lejup gar viņas redeļainajām ribām un noļukušo vēderu. Viņa tērzēja ar kādu palīdzi, izlikdamās nemanām procesiju, līdz tā nostājās tieši viņas priekšā, tad nogaidīja lieku mirkli, tomēr vēl nepārkāpjot apvainojuma robežu, bet skaidri norādot uz sabiedriskā stāvokļa atšķirībām. Beidzot viņa pagriezās, ieraudzīja Vaintē un laipni aicināja viņu tuvāk. Eistaā blakus atbrīvojās vieta, ļaujot abām varenajām netraucēti nodoties sasveicināšanās rituālam.
Keriks sekoja visam notiekošajam, nepievēršot uzmanību čalai visapkārt, tāpēc stipri salēcās, kad divas pienākušās jilanē sagrāba viņu aiz rokām. Viņas vilka puisi sev līdzi, un viņš izbijies lūkojās uz Vaintē, kura pamāja, lai nepretojas. bet nāk, kur liek. Izvēles jau nebija. Keriks ļāva, lai spēcīgās jilanē rauj viņu uz priekšu, un Inlēnu pakalpīgi tecēja nopakaļ.
Tieši pie ambeseda malas vīdēja vārti uz savādu būvi. Grūti bija noteikt, cik tā liela, jo lielāko daļu aizsedza koki, bet starp stumbriem blāvoja caurspīdīga hitīna plēve, kas stiepās uz visām pusēm. Tās priekšā atradās pēc izskata cietas tāda paša materiāla durvis bez rokturiem un jebkādām atverēm. Joprojām cieši turēdama viņu aiz rokām, viena jilanē pastiepās un saspieda elastīgu bumbuli blakus durvīm. Pēc īsa briža durvis atvērās un parādījās kāda tārgaja. Keriku iegrūda ejā, un turpat ieklumburoja arī Inlēnu. Durvis aizvērās.