- Šeit! - fārgaja teica Inlēnu, nepievēršot uzmanību Kerikam, un devās pa eju projām.
Viss te šķita ļoti neierasts. īss gaitenītis no tāda paša hitīnveida materiāla noveda pie citām durvim, tad vēl citām. Nākamā telpa bija šaurāka. Tajā fargaja apstājās.
- Pievērt acis! - viņa teica Inlēnu, ļaujot trešajam plakstiņam noslidēt pār savām acīm. Tad viņa pastiepa roku ar ieplestiem īkšķiem un centās uzspiest tos uz Kerika acīm.
- Es dzirdēju, - Keriks aizrādīja, atgrūžot roku. - Pievāc savus īkšķus, šmur- gule!
Satriektajai fārgajai atkārās žoklis un vajadzēja mirkli atgūties. - Svarīgi, ka ir acis aizvērti, - viņa beidzot noteica, aizvēra plakstus pati un saspieda sīpolvei- da bumbuli pie sienas. Keriks tik tikko paspēja samiegties, kad no augšas pār viņu jau gāzās silta ūdens šalts. Dažas dedzinoši rūgtas piles ieritēja mutē, un Keriks cieši saknieba lūpas, līdz duša aprāvās, bet fārgaja tūdaļ iesaucās: - Acis… ciet!
Ūdens vietā viņiem tagad uzklupa gaisa virpulis, kas strauji nožāvēja nomazgāto ādu. Nogaidījis, līdz kļūst pilnīgi sauss, Keriks pašķielēja caur pieri. Fārgajas acu plēves bija atvilktas atpakaļ. Ieraudzījusi, ka arī Kerika acis ir vaļā, viņa izspraucās caur pēdējām durvim garā, zemā telpā.
Tā Kerikam šķita kā pasaka. Neko tamlīdzīgu jauneklis nebija redzējis. Grīda, griesti, sienas - viss veidots no tā paša cietā materiāla. Saules stari iespiedās pa caurspīdīgo griestu klājumu un meta kustīgu lapu ēnas uz grīdas. Gar pretējo sienu stiepās tā paša materiāla virsma uz paaugstinājuma, un uz tās atradās pilnīgi nenosakāmi priekšmeti. Klātesošo jilanē uzmanība bija piekalta šīm lietām, un atnācēju ierašanās palika nepamanīta. Fārgaja bez vārdiem viņus pameta. Keriks nekā no notiekošā nesaprata. Inlēnu, kā allaž, nenieka neinteresējās par savu atrašanās vietu un apstākļiem. Viņa uzgrieza muguru un ērti atsēdās uz resnās astes.
Kāda darbiniece pamanīja ienācējus un stingri pēc etiķetes vērsās pie druknas, masīvas jilanē, kura kā nez kādu brīnumdarbu pētīja kaut kādu sīku kvadrātiņu. Viņa pagriezās, ieraudzīja Keriku un slāja tam pretī. Plaksti pār vienas acs tukšo dobumu bija savilkušies krokainā gredzenā, bet otra acs izvalbīta blenza, kā pildidama savu uzdevumu par abām.
- Paskaties! Paskaties uz to, Essega! - viņa skaļi iesaucās. - Palūk, kas mums atsūtīts no aizjūras!
- Savāds gan, Aikimej, - Essega pieklājīgi bilda, - tomēr atgādina citas astazou sugas.
- Tā gan ir, tikai šo nesedz kažoks. Kāpēc tā lupata tur aptīta? Novāciet!
Essega spēra soli uz priekšu, un Keriks pavēlošā tonī uzsauca:
- Neaiztiec mani! Es aizliedzu!
Essega atlēca atpakaļ, bet Aikimeja sajūsmā gavilēja.
- Un runā arī! Runājošs astazous! Nē, tas nevar būt. Man būtu pastāstīts. Tam vienkārši iedzītas galvā dažas frāzes, ne vairāk. Kā tevi sauc?
- Keriks.
- Es taču teicu! Labi apmācīts.
Kerikā auga dusmas par Aikimejas stūrgalvību fakta noliegšanā.
- Tā nav! - viņš atcirta. - Es protu runāt ne sliktāk par tevi un daudz labāk par fārgaju, kura mani te atveda.
- Izklausās neticami! - Aikimeja noelsās. - Bet pieņemsim uz brīdi, ka tas, ko tu teici, bija paša doma, nevis iekalta vārdu virkne. Ja tā, tad tev jāvar atbildēt uz jautājumiem.
- Un varu arī!
- Kā tu te nokļuvi?
- Mani atveda Vaintē, Alpisakas eistaā. Mēs braucām pa okeānu ar araketo.
- Taisnība. Bet arī tas varētu būt iemācīts teikums. - Aikimeja bridi saspringti domāja. - Bet apgūt var tikai ierobežotu daudzumu teikumu. Ko lai tev uzprasa tādu, ko tavas dresētājas nevarēja zināt. Ahā! Saki man, kas notika, pirms atvērās durvis uz šo telpu?
- Mūs mazgāja ļoti rūgtā ūdeni.
Aikimeja atzinīgi pamīņājās. - Brīnišķīgi! Kā tas nākas, ka tu, dzīvnieks, esi runājošs?
- Man Enga iemācīja.
- Ahā. Ja nu kāda ir piemērota šādam darbam, tad tā ir viņa. Bet tagad pļāpas pie malas, un tu darīsi, ko es likšu. Nāc te, pie darbgalda!
Kerikam bija ļauts vērot jilanē darbību, bet viņš no tās neko nesaprata. Essega ar tamponu samitrināja viņa īkšķa spilventiņu, un Aikimeja negaidīti iedūra tajā asu priekšmetu. Keriks pārsteigts sajuta, ka nekā nesajuta, - pat tad, kad Aikimeja izspieda no viņa īkšķa lielas asins lāses. Essega savāca tās sīkās tvertnītēs, kuras pašas noslēdzās, ja saspieda galvgali. Tad puiša plaukstu noguldīja uz virsmas un berzēja ar citādu tamponu, kas sākumā izraisīja plaukstā aukstuma sajūtu, bet pēc brīža padarīja to pilnīgi nejutīgu.
- Vai redzi? - Aikimeja vaicāja, norādīdama augšup uz sienu. Keriks pameta skatu, bet neko neieraudzīja. Toties pēc brīža atklāja, ka īsajā novēršanās mirklī ir ar stiegrnazi atbrīvots no plānas ādas sloksnītes, turklāt pilnīgi bez sāpēm. Izspiedušās asins lāses tūdaļ uzsūca dzīvais apsējs - nefmeikelis.
Keriks vairs nespēja apvaldīt ziņkāri.
- Jūs paņēmāt no manis mazliet ādas un asins. Kāpēc?
- Ziņkārīgais astazou! - Aikimeja uzrunāja viņu, ar žestu vedinādama viņu nogulties garšļaukus uz sola. - Nav gala šis pasaules brīnumiem. Es pētu tavu ķermeni, lūk, ko es daru. Tās krāsainās loksnes veiks hromatogrāfisko analīzi, bet tās nosēdkolonnas - tās tur caurspīdīgās caurules - atklās citus tavus ķīmiskos noslēpumus. Apmierināts?
Keriks, gudrāks neticis, klusēja. Aikimeja uzlika viņam uz krūtīm ļumīgu dzivnieku un pabakstīja to ar pirkstu.