- Šis radījums ar ultraskaņu ieskatās tavā organismā. Kad viņš beigs, mums tevī vairs noslēpumu nebūs. Celies nu augšā! Esam galā. Fārgaja parādīs tev atpakaļceļu.
Aikimeja vēl izbrīnā lūkojās nopakaļ, līdz durvis aiz Kerika un Inlēnu aizvērās.
- Runājošs dzīvnieks! Pirmo reizi esmu iedegusies nepacietībā nokļūt Alpīsakā. Ir dzirdēts, ka turienes astazou dzīvības formas esot daudzveidīgas un neparastas. Es ar interesi gaidu iespēju pašai tos redzēt. Tā-ā… Uzdevumi!
- Es klausos! - Essega atsaucās.
- Veic pilnīgu seruma testu, visus vielmaiņas testus, sniedz man pilnīgu pārskatu par dzīvnieka bioloģiju. Tad tikai sāksies īstais darbs. - Aikimeja pagriezās pret darbgaldu un piemetināja: - Mums pamatīgi jāizpēta visas viņa vielmaiņas norises. Mums pavēlēts atrast parazītus, plēsējus - visus sugai specifiskos kaitniekus, - viņa nepatikā noskurinājās. Essega grasījās pievienoties viņas nostājai, bet Aikimeja ar mājienu viņu apklusināja, pirms vēl līdzstrādniece paspēja bilst kādu vārdu.
- Es zinu, ko tu domā, un pilnībā piekrītu. Mēs radām dzīvību, nevis postām to. Bet šie konkrētie astazoi rada patiesus draudus. Viņi ir jāpadzen. Tieši tā - jāpadzen. Redzot briesmas, viņi dosies projām un neapdraudēs jauno pilsētu. Mēs nenogalināsim viņus, tikai padzīsim.
Viņa runāja no sirds - tik ļoti, cik vispār to spēja. Tomēr gan viņu, gan Essegu māca bažas, ka varenajām padomā arī tumšāki darbi. Viņu cieņa pret dzīvību kā tādu un viņu pašu dzīvotgriba nonāca pretrunās, liekot muskuļiem zem ādas krampjaini savilkties iekšējā cīņā.
XXII
Smagajām durvīm lēni aizveroties, ambeseda murdoņa ārpusē pakāpeniski noslāpa. Kad durvis pilnībā iegūla ailā, iestājās klusums. Kaut ari Vaintē senāk regulāri apmeklēja šo telpu, durvju īpatnības viņa nebija ielāgojusi. Tagad tās piesaistīja viņas uzmanību.
Durvju griezums izrādījās ļoti sarežģīts, ar visdaudzveidīgāko augu un dzīvnieku tēliem mirdzošu metālu un dārgakmeņu ietvaros. Tās veidoja sīku daļiņu šīs senās pilsētas greznuma un ērtību, ko šeit mitošās jilanē uzskatīja par pašsaprotamu normu, kā savulaik domājusi arī viņa pati. Cik ļoti tas nesaskanēja ar normu jaunaudzējamajā Alpīsakā, kur durvis vispār bija retums, turklāt tajās, kuras jau atzīstamas par tādām, vēl strāvoja dzīvības sulas. Viss taipus jūrai bija raupjš, uz ātru roku izaudzēts un zaļoksnējs, spilgtā pretstatā šai mūžsenajai kultūras pilsētai. Vaintē - mežonības valstības eistaā - piepeši jutās necienīga stāvēt mūžīgās Inegbanas valdnieču priekšā.
Šo domu viņa tūdaļ pat arī atmeta. Jauncelsme nav netikums, un viņai šajā diženajā pilsētā nav jājūtas kā niecībai. Inegbana ir sena un bagāta, bet
nenovēršami lemta iznīcībai. Šaubu nav: šie koki nokaltis, pa tukšajām pilsētas ejām vējš vandīs rēnas miglas vālus un čabošas lapas, - ari šīs varenās durvis laika zobs sašķēpelēs un samals putekļos. Var jau Inegbanas jilanē pagaidām vīpsnāt par Vaintē attālās pilsētas pieticību, bet tā būs arī viņu glābiņš. Vaintē apmīļoja šo domu, klusībā viļādama vārdus pa muti, pilnībā izgaršojot to saldmi. Alpīsaka būs viņu glābiņš - un Vaintē ir Alpīsaka! Pievēršoties Malzasai ar visām līdzgaitniecēm, viņa jau stāvēja lepni izslējusies - par mata tiesu no augstprātības. Citas to sajuta, un vismaz divas sāka nemierīgi dīdīties: Lekmelika un Melpona, kuras pazina Vaintē daudzus gadus, zināja viņas sabiedrisko stāvokli un gaidija zināmu padevību. Arī Malzasa nešķita sajūsmā par acīmredzamo cieņas trūkumu. Vārdi izskanēja skarbi un uzstājīgi:
- Tu, Vaintē, izskaties visai apmierināta. Teic, ar ko gan?
- Esmu laimīga atkal būt Inegbanā, šai bezrūpīgajā zemes stūrītī, būt starp savām efenselē. Esmu laimīga ziņot tev, ka darbs, ko man lūgts paveikt, sokas labi: Alpīsaka plaukst un zeļ, lauki plešas, lopi vairojas. Džendazi ir bagāts un auglīgs novads. Alpīsaka aug, kā neviena pilsēta līdz šim vēl nav augusi.
- Tomēr kāda ēna krīt pār taviem saulainajiem vārdiem, - Malzasa iedzēla. - Nedrošība un raizes, ko velti slēpt.
- Tu esi ļoti vieda, eistaā, - Vaintē piekrita. - Ēna ir. Astazou un visādas citas nešķīstības šajā zemē netrūkst. Mēs nevarējām atklāt perēšanas liedagus, līdz pilnībā neizskaudām aligatorus - mums zināmajiem krokodiliem līdzīgus mūdžus, kas tur čum un mudž nepieredzētā vairumā. Tur sastopami astazoi, kas sniedz baudu izsmalcinātām gardēdēm - jūs pašas nesen tos nogaršojāt, kad apmeklējāt mūsu pilsētu. Ir arī citādi astazoi, kas staigā uz pakaļkājām kā tādi rupji jilanē pakaļdarinājumi. Tie dara lielu postu, radīdami nemitīgus draudus…
- Es pati saprotu, ka draudus. Bet kā šie radijumi var stāties pretī mūsu ieročiem? Vai viņu spēka atslēga nav tavs vājums?
Atklāts uzbrukums, bet Vaintē to izmanīgi novirzīja negaidītā gultnē.
- Vienas vājums allaž var būt citas spēks. Es visam ļāvu notikt tā, lai vadību uzņemtos stiprākā, gudrākā, viltīgākā… Bet nekas jau nenotiek, kā vienkārša radība varētu vēlēties… Cik nekļūdīgi liktenis savā pirmatnībā izstiepj nolemtības pirkstu! Tava efenselē, stiprā Alekenzi, visurklātesošā Alekenzi… Nelaiķe Alekenzi! Jā… Skaitā viņu nav daudz, bet tiem ir džungļu astazou pirmatnējā izveicība. Tie izliek slazdus. Suakaina un viņas līdzstrādnieces atrada galu šādā slazdā. Ja iet bojā fārgaja, allaž atradīsies kāda, ko likt viņas vietā. Bet ja krīt Alekenzi, ja astazoi nokauj Suakainu? Ja astazoi apkauj mūsu mājlopus, mēs varam izaudzēt jaunus. Bet astazoi izkauj arī perēšanas liedagus! Kas atgriezīs tos vīrišķus, tos jaunuļus?