Melpona no šīs domas pat skaļi ievaimanājās. Viņa bija jau gados un bieži vien gremdējās saldos sapņos par perēšanas liedagiem; viņas gaudas iemiesoja visu eistaā līdzgaitnieču izjūtas. Arī Malzasu bija pārņēmusi tāda pati noskaņa, bet viņa bija pārāk pieredzējusi, lai ļautu kailām emocijām izsist sevi no līdzsvara.
- Kā rādās, šobrīd draudi jau novērsti. Tavam darbam ir panākumi.
- Tā ir. Bet es netaisos rimties.
- Ko tad vēl?
- Vispirms dod man iespēju visas šejienietes sīkāk iepazīstināt ar šiem astazoiem. Es gribētu, lai viņas to dzird no paša sagūstītā astazous lūpām.
Malzasa brīdi pārdomāja un beigu beigās piekrita.
- Ja radījums var sniegt vērtīgas ziņas, mēs viņu uzklausīsim. Vai viņš patiesi runā? Vai atbild uz jautājumiem?
- Varēsi pārliecināties, eistaā.
Jādomā, Keriks gaidīja kaut kur tepat netālu, jo ziņnese viņu atveda ļoti drīz. Inlēnu iekārtojās ar seju pret aizdarītajām durvīm, bet Keriks pievērsās klātesošajām, klusā padevībā gaididams rīkojumus kā zemākais tos gaida no augstākajām.
- Liec viņam runāt, - Malzasa mudināja.
- Pastāsti mums par savu astazou baru! - Vaintē uzsauca. - Runā tā, lai visas saprastu!
Keriks uzmeta viņai īsu skatienu un strauji novērsās. Pēdējie vārdi bija zīme. Tagad jauneklim jāsniedz klausītājām stāsts, ko Vaintē viņam rūpīgi ieborējusi.
- Tur nav daudz, ko teikt. Mēs medījam, izrokam no zemes kukaiņus un augus… Un slepkavojam jilanē.
Pār pulciņu tūdaļ pārvēlās naidīga murdoņa; augumi sašūpojās.
- Pastāsti sīkāk par jilanē slepkavošanu! - Malzasa pavēlēja.
- To izraisa gluži dabiska attieksme. Man stāstīja, ka jilanē izjūtot dabisku riebumu pret astazoiem. Astazoi tikpat nelabvēlīgi uztver jilanē. Būdami primitīvi radījumi, viņi tikai meklē iespēju kaut un graut. Vienīgais mērķis ir apslaktēt visas jilanē. Viņi tā arī darīs, ja vien paši netiks apkauti.
Pat Kerika izpildījumā šie vārdi skanēja muļķīgi. Kurš gan varētu noticēt tik acīmredzamiem un neveikliem meliem! Bet citas iespējas nebija: jilanē, kuras pašas melu nepazina, tos pieņēma bez minstināšanās. Keriks neviļus atkāpās, sajutis apkārtējo kustībās nāves draudus, un viņu izvadīja no telpas. Tiklīdz durvis aizvērās, ierunājās Malzasa.
- Astazoi jāiznicina reizi par visām reizēm! Līdz pēdējam! Jāuzmeklē un jāiznicina! Jāvajā un jāizkauj, kā viņi nokāvuši Alekenzi, man tuvāko no tuvākajām. Un tagad, Vaintē, pastāsti mums, kā to veikt, ja vari!
Vaintē uzskatīja par labāku neizrādīt citām, ka viņa guvusi nozimīgu taktisku uzvaru. Rūpīgi koncentrējot domas uz apspriežamajiem plāniem, viņa stabili atspiedās uz astes un pa vienam uzskaitīja soļus ceļā uz gaidāmo uzvaru.
- Pirmkārt, vajag vairāk bruņotu fārgaju. To nekad nebūs par daudz. Viņas sargā laukus, izkārtojas gar mūžameža takām, neļauj astazoiem pacelt galvu.
- Tās tev būs, - Malzasa apsolīja. - Mēs esam savairojušas hezocanus un apmācījušas fārgajas šo ieroču lietošanā. Tev atgriežoties, araketo būs pielādēts ar fārgājām līdz pēdējai iespējai. Vēl divi mazāki araketo esot sagatavoti garākam jūrasbraucienam. Arī tajos brauks fārgajas. Ko vēl?
- Radības, kas spiego, un radības, kas nonāvē. Jilanē nav mūžameža sirotāji, bet zinātnes prāti var izaudzēt tādus radījumus, kas to visu sekmīgi paveiktu.
- Arī tam mēs sekojam, - Lekmelika darīja zināmu. - Lielākais darbs jau padarīts. Tagad, kad iegūti ari tava astazous audu paraugi, izstrāde tuvojas noslēgumam. Tepat aiz durvīm uzaicinājumu gaida Aikimeja, kura vada šo darbu. Viņa paskaidros.
- Tad viss, ko var darīt, ir darīts, - Vaintē konstatēja ar prieku un pateicību ik ķermeņa kustībā.
- Ir gan, - Malzasa apstiprināja, bet no viņas vārdiem uzvēdīja nepatika. - Uzsākts ir, bet vēl jānobeidz. Un laiks nav mūsu pusē. Tās, kuru rūpe ir gadalaiki, agri atgriezušās no Teshetas. Viņas ziņo par aukstu vasaru un agru rudeni. Viņas izsaka bažas par garu un nesaudzīgu ziemu. Mums viss jādara ar apdomu, bet - IR JĀDARA!
Uzsvars viņas vārdos - rūgtais niknums un izbailes - izskanēja tik spēcīgi, ka izjūtu vilnis atsvieda klausītājas sānis. Garo klusuma'brīdi, kamēr Malzasa sakārtoja domas, visas dalījās ar viņu savās bažās.
- Aizsūtiet pēc Aikimejas! Mums jādzird, kas darāms!
Viņas grasījās ne vien noklausīties pētījuma atskaiti, bet arī aplūkot rezultātus savām acīm. Aikimeja ienāca smagi apkrautas fārgajas pavadībā, kura steidzīgi nolika nastas zemē un atkāpās. Zinātniece norāva pārsegu no būra, kurā pietiktu vietas pieaugušai jilanē.
- Debesu pavēlnieks! - viņa lepni paziņoja, izvalbot vienīgo aci. - Plēsoņa - izveicības, spēka un saprāta savijums.
Lielais putns sakārtoja spalvas un sāka nesteidzīgi grozīt galvu, novērtēdams klātesošās. Āķveida knābis bija piemērots gaļas plēšanai, garie spārni - augstam, straujam un ilgstošam lidojumam. Kāju pirkstu galos rotājās slepkavīgi nagi.
Kā šķita, putnam netikās, ka viņu novēro. Tas savēcināja spārnus un nikni ieķērcās. Aikimeja norādīja uz garenu, tumšu veidojumu, kas ar gariem pirkstiem bija cieši apķēris lidoņa potīti.
- Šī būtne ir nervu impulsu vizualizators, - viņa paskaidroja. - Būtiski pilnveidots mūsu vajadzībām. Jūs noteikti zināt, ka attēls viņa acī fokusējas uz tīklenes, kuras neironi saglabā attēlu mikroganglijos vēlākai attīstīšanai. Tā kā uzglabājas atsevišķi attēli, nevis kompleksu kustību secības, tad šo uzkrāto attēlu daudzums var būt praktiski neierobežots.
- Kas tie par attēliem? - Malzasa strupi vaicāja. Viņu garlaikoja tehniskās fineses, kurās viņa neorientējās.