- Jebkuri attēli, ko vēlamies attīstīt, eistaā, - Aikimeja skaidroja. - Putns praktiski nejūt aukstumu. Šie radijumi laupījuma meklējumos lido neiedomājamā augstumā. Dresūras rezultātā plēsoņam radīta tieksme lidot uz ziemeļiem. Dresūra izrādījās ļoti veiksmīga. Normālam putnam nav intereses par zoben- zobu tīģeriem - plēsīgiem astazoiem. kas mitinās tālu ziemeļos, -, jo tie viņu neapdraud un ir pārāk lieli, lai kļūtu par laupījumu. Šis īpatnis, turpretī, ir dresēts un zina, ka, sekojot norādijumiem, saņems atalgojumu. Viņš lido tālu uz ziemeļiem, un lūk, šeit mēs varam redzēt, ko viņš tur sastapis.
Aikimeja atvēra vienu saini un izņēma attēlu rulli. Tie bija graudaini, melnbalti, bet ļoti izteiksmīgi. Zinātniece bija tos izkārtojusi dramatiskā secibā. Vispirms - balts klajums ar melniem punktiņiem. Tad pikējums: punkti iegūst apveidus, līdz pilnībā var izšķirt to formu: četrkājaini, matiem klāti astazoi. Viens no tiem aug, aizpilda attēlu, palūkojas augšup, atņirdz zobus un atiež garos, līkos ilkņus, tad atlec sānis, izvairoties no uzbrūkošā putna. Šis beidzamais attēls izrādījās visiespaidīgākais, jo pār tīģeri un balto sniegu klājās lidoņa plato spārnu ēna. Kad Malzasa beidza attēlus aplūkot, Vaintē tos sakampa trīcošām rokām un pieaugošā satraukumā caurskatija.
- Vai to var iemācit meklēt jebkuru dzīvnieku?
- Jebkuru.
- Pat tādu astazou, kādu es atvedu no Alpīsakas?
- Tieši tādu. Putns meklēs un atradīs, un atgriezīsies. Lai viegli atrastu vietu, kur tas noticis, jāizgatavo karte, izmantojot lidojuma gaitā uzņemtos attēlus.
- Tas tik ir ierocis! īstais! Astazoi pārvietojas mazos pulciņos, bet novads ir milzīgs. Mēs atradām vienu bariņu un iznīcinājām. Tagad atradīsim arī citus…
- …un tieši tāpat iznicināsiet, - Malzasa nobeidza.
- Tieši tāpat. Es apsolu - tā notiks!
- Man prieks par tevi, Vaintē. Paliec! Visas citas lai atstāj telpu.
Malzasa stingi sēdēja, līdz noklaudzēja smagās durvis. Tikai pēc tam viņa sakustējās, pievērsdamās Vaintē ar nelaimes izteiksmi sejā un visai jūtamām bailēm. Inegbanas eistaā - nelaimīga un izbijusies? Iemesls varēja būt tikai viens. Vaintē to saprata, un, viņai ierunājoties, kustības saplūda ar Malzasas žestiem.
- Runa ir par Nāves Meitām, vai ne?
- Tieši tā. Kā redzams, viņas nemirs. Un viņu skaits aug.
- Viņas nemirst ari Alpīsakā. No sākuma gan. Darbs bija smags, briesmu netrūka. Bet tagad, kad esam izaugušas un izvērsušās, viss ir citādi. Mēdz gadīties ievainojumi, dažas gājušas bojā… Bet maz.
- Tu dažas smagākās pārkāpējas atgriežoties paņemsi līdzi. Tās, kuras publiski uzstājas, kuras vervē citas.
- Lai notiek. Bet ik pārkāpēja uz klāja nozimē par vienu bruņotu fārgaju mazāk. Alpīsakā šīs nāves nepieņemtās man tikai maisīsies pa kājām, jo viņas nepiedalās astazou iznīdēšanā. Vienas klapatas ar viņām.
- Tieši tāpat kā Inegbanā.
- Es paņemšu dažas. Bet tikai jaunā, neiebrauktā araketo.
Malzasas piekrišanas zīmi viegli iekrāsoja atzinības virstoņi.
- Tu esi barga un spīva, Vaintē. Ja jaunais araketo nesasniedz ceļamērķi, neveiksme zināmā mērā izrādās veiksme.
- Tieši par to es domāju.
- Lieliski. Mēs vēl pārrunāsim šīs lietas līdz tavai aizbraukšanai. Bet tagad es jūtos sagurusi: diena bija ļoti gara.
Vaintē atstāja telpu, cieši pieturoties pie visām etiķetes prasībām, bet, tiklīdz durvis aizvērās, viņa ar grūtībām spēja apslāpēt gandarījumu. Atceļā caur pilsētu pa galvu šaudījās nākotnes sapņi, kuri atbalsojās ik kustībā: tajās jautās ne vien gandarījums, bet arī nāves dvesma, un sastaptās fārgajas veicīgi manījās sāņus. Vaintē sajuta izsalkumu un steidzās uz tuvāko pārtikas izdales vietu. Tur daudzas jau gaidīja, bet viņas uzsauciens lika visām pašķirties. Vaintē dūšīgi pieēdās, nomazgāja rokas un devās uz saviem apartamentiem. Tajos patīkamais bija apvienots ar lietderīgo; netrūka pat rakstainu pinumu un rotājumu.
Vaintē ar strupu rīkojumu lika fārgajām pazust, bet vienu pieaicināja sev klāt.
- Tu! - viņa uzbrēca. - Atrodi manu astazou ar saiti ap kaklu un atved pie manis.
Pagāja zināms laiks, jo fārgajai nebija ne jausmas, kur to meklēt. Viņa aprunājās ar citām sastaptajām fārgajām, kuras, savukārt, vēl ar citām, un rīkojums strauji izplatījās pa šo pilsētas dzīvo telegrāfu, līdz nonāca līdz kādai, kura izrādījās Keriku redzējusi.
Vaintē bija jau bezmaz aizmirsusi savu pavēli un dziļi iegrimusi nākotnes apcerē, bet, ieraudzījusi Keriku, viņa savu nodomu tūdaļ atcerējās.
- Šī bija veiksmīga diena. Manas veiksmes diena! - viņa pavēstīja, vairāk pati pie sevis, neraizēdamās, vai Keriks vispār dzird. Inlēnu ērti atsēdās uz astes, pievēršoties sienas pinumam un izbaudīdama tā rakstu pati savā vāji apzinātajā pasaules redzējumā.
Vaintē norāva Keriku sev līdzās un atvilka viņa apsēju, līksmi smiedama par upura pūlēm izrauties, uzbudinādamās pati un uzbudinādama arī jaunekli.
Keriku notiekošais vairs nebiedēja. Tas bija gluži tīkami. Kad viss beidzās un Vaintē atgrūda viņu, puisis pat izjuta nožēlu un cerību, ka šis notikums nebūs pēdējais.
XXIII
Okeānu kapāja brāzmaina lietusgāze, un aiz tumšajiem mākoņiem draudīgi rībināja pērkons. Lielais araketo divu mazāku īpatņu pavadībā nesteidzīgi attālinājās no krasta. Entīsenatis sajūsmā par atgriešanos okeānā aiztraucās pa priekšu, trenkdamās caur viļņiem un laiku pa laikam izšaudamās virs to mugurām. Drīz vien Inegbanas ainava tālumā sāka bālēt, līdz pilnībā aizslēpās aiz lietus aizkara.
Ceļojums nebija viegls. Pēc uztraukumiem un negaidītajiem priekiem Inegbanā mājupceļš ar araketo Kerikam šķita nebeidzama mocība. Tilpne bija stāvgrūdām pilna, grīdu tik biezā slānī klāja fārgajas, ka caur tām nevarēja izspraukties, kādai neuzkāpjot. Trūcīgos pārtikas un ūdens krājumus izsniedza precīzās devās. Jilanē, kuras vienkārši kļuva kūtras un lielāko daļu laika pavadīja snaudā, tas neradija sarežģījumus. Kerikam gan. Viņš jutās ieslēgts slazdā, viņš netika pie elpas. Arī miegs nesniedza nekādu atvieglojumu, jo jauneklis, sviedriem pārplūdis, ar kliedzienu trūkās augšā no sapņiem par smakšanu vai slikšanu. Viņš nevarēja pat pārvietoties pēc paša ieskatiem, un tikai divas reizes šķietami bezgalīgajā ceļojumā viņam izdevās izlauzties spuras virsotnē, lai ieelpotu dzīvinoši sāļo jūras gaisu.