- Pagrieziet laktu, lai putns varētu aplūkot pēdas! - kopēja uzsauca, pastiepa roku un no mugurpuses veikli atsvabināja važu. Putns ieķērcās, pierāva kājas, mežonigi savēcinājis spārnus, pacēlās gaisā un vēl paskatījās uz Keriku, kurš izbailēs atlēca sāņus. Kopēja turpināja izkliegt komandas.
Putns bija labi dresēts. Viņš strauji cēlās gaisā, apmeta goda apli virs vērotāju galvām un aiztraucās uz ziemeļiem.
- Cīņa ir sākusies, - Vaintē dziļā gandarījumā konstatēja.
Viena pēc otras aizritēja dienas, bet putns nerādījās. Vaintē degsme noplaka. Sarūgtinātās kopējas vairījās viņu satikt, un arī pārējās turējās tālāk, redzēdamas viņas kustībās apspiestas dusmas. Pavēlniece vairs neizrādīja vēlēšanos redzēt Keriku. un jauneklis centās uzturēties tādās vietās, kur nevienai nenāktu prātā viņu meklēt. Vispiemērotākais patvērums izrādījās hanalē, kur puisis nebija rādījies kopš atgriešanās no Inegbanas.
Viņam tuvojoties, Aikimenda atvēra durvis.
- Tu biji Inegbanā, - viņa teica pa pusei jautājoši, pa pusei apcerigi, un ik vārdā skanēja jūsma.
- Es nekad nebiju redzējis tādu pilsētu.
- Pastāsti man par to. Es savām acīm to nekad vairs neredzēšu.
Kamēr Keriks runāja, Aikimenda iespieda sasaiti speciāli ierobītā durvju apmales gropē un aizvēra durvis. Jauneklis zināja, ko viņa alkst dzirdēt, un stāstīja tikai par pilsētas spožumu, ļaužu masām un sajūsmu, apejot badu un aukstās ziemas. Viņam bija dārgi šie hanalē apmeklējumi, tāpēc vajadzēja gādāt, lai Aikimenda vienmēr priecātos viņu redzēt. Viņa klausījās, cik ilgi vien varēja atļauties, līdz, darba pienākumu spiesta, aizsteidzās projām. Vīrišķi nemīlēja Aikimendu un konsekventi izvairījās no viņas sabiedrības. Arī šobrīd redzes lokā nevienu nemanīja. Keriks lūkojās uz priekšu pa krēslaino ieeju dzīvojamajā zālē, kuras iekšieni viņam nekad neredzēt, un uzsauca kādam, kas slāja gar attālāko sienu:
- Es esmu Keriks! Es gribu ar tevi runāt!
Vīrišķis brīdi svārstījās, tad atsāka gaitu un apstājās tikai pēc Kerika nākamā uzsauciena.
- Es biju Inegbanā! Vai nevēlies kaut ko dzirdēt par šo pilsētu?
Uz tādas ēsmas nevarēja neuzķerties. Jilanē nedroši iznāca dienasgaismā, un Keriks viņu pazina. Ezetta - drūms īgņa, ar kuru viņš bija savas pāris reizes pārmijis pa vārdam. Visi citi tēviņi jūsmoja par Ezettas dziedāšanu, kas Kerikam šķita vienmuļa un nogurdinoša. Protams, viņš šo viedokli paturēja pie sevis.
- Inegbana ir īsta pilsēta, - Ezetta strupi noteica neskanīgā balsī kā daždien vīrišķis. - Tur mēs varējām sēdēt augstu, augstu starp lapām un vērot visu, kas notiek pūlī uz takām. Mēs nenīkām mūža ieslodzijuma garlaicībā kā šeit, kur nav nekā cita ko darīt, kā vien gremdēties pārdomās par savu likteni liedagā. Pastāsti…
- Pastāstīšu. Bet vispirms aizej pēc Alipola! Es gribu izstāstīt arī viņam.
- Nevaru.
- Kāpēc?
Atbilde Ezettam pašam sniedza perversu apmierinājumu.
- Kāpēc nevaru? Tu gribi zināt, kāpēc es nevaru? Es tev pateikšu gan. - Viņš izturēja pauzi, šaudīdams mēli starp zobiem, lai samitrinātu lūpas.
- Tev nebūs ar viņu runāt, jo Alipols ir miris!
Jaunums Keriku satrieca. Pamatīgais Alipols, drukns kā koka stumbrs… Tas taču nevar būt!
- Viņš saslima? Nelaimes gadījums?
- Daudz ļaunāk. Viņu aizveda. Aizveda ar varu. Viņu, kurš jau divreiz bijis liedagā. Un viņas zināja, šīs bestijas, zināja taču, un viņš pūlējās atrunāties, lūdzās viņām, rādīja jaukās lietiņas, ko viņš veido… Bet šīs tikai ņirdza. Dažas novērsās, bet derdzīgā persona ar rētām un sēcošo balsi, tā, kura vada medibas, bija sajūsmā par šo pretestību un sagrāba Alipolu, un noslāpēja viņa vaimanas zem sava neglītā rumpja. Visu dienu viņa te vazājās - es redzēju -, visu dienu viņa uzmanīja, lai ar olām viss būtu kārtībā.
Keriks saprata, ka ar viņa draugu noticis kaut kas šausmīgs, bet kas? Ezetta uz brīdi bija aizmirsis viņu un šūpojās aizvērtām acīm, tad iedūcās aizkapa balsī, kura trīsēja šausmās. Viņš sāka dīkt neskanīgu dziesmu: - Reiz jauns es eju liedagā
un atgriežos. Jau nākamreiz - vairs ne tik jauns -
es baijojos. Bet trešo reizi - lūdzu, nē! -
vien rets spēj to. Es ne! Ja iešu, zinu -
eju gaitu
pēdējo.
Ezetta apklusa. Viņš jau bija aizmirsis, ka Keriks grasījies stāstīt par Inegbanu, vai varbūt arī zaudējis interesi par šo tālīno pilsētu. Vīrišķis pagriezās, nepievēršot uzmanību Kerika jautājumiem, un aizšļūca atpakaļ uz zāles vidu. Lai gan Keriks vēl bridi skaļi sauca, neviens vairs nerādījās. Galu galā viņš devās projām, aizejot pievilcis durvis, ļaujot tām aizkrist un aizslēgties. Ko Ezetta ar to bija domājis? Kas nonāvējis Alipolu liedagā? Viņam nebija ne jausmas. Inlēnu saulē snauduļoja, atspiedusies pret sienu, un jauneklis sāka mežonīgi raustīt sasaiti, līdz lielā būtne palūkojās viņā ar klīstošu skatienu un gurdi uzslējās kājās.
XXIV
Fārgaja svila nepacietībā nodot ziņu - ziņu pašai eistaā! -, bet savā dedzībā bija pusdienas speltē pārmocījusies. Līdz ambesedam viņas mute jau bija vaļā un elpa ciet, tā ka parunāt viņa nespēja, vismaz ne tūdaļ. Viņa neziņā svaidījās, te izskriedama saulainā klajumā, te patverdamās pavēnī, te lūkodamās pēc kāda tuvēja ūdens kubula. Vai te tāds vispār bija? Apjukumā fārgaja to nespēja atcerēties, un arī pārējās klātesošās nepievērsa uzmanību viņas dejojošajiem pirkstiem un krāsu rotaļām uz delnām. Fārgajas bija savtīgas patmīles un nekad nepalīdzēja cita citai. Ziņnese saskaitās un neviļus piemirsa, ka pati pārējo vietā būtu rīkojusies tieši tāpat. Jau zaudējusi cerības, viņa ielūkojās tuvējā ejā, laimīgi pamanīja dzeramo augli, iestrēba vēso ūdeni un ar atlikumu aprasināja savu sakarsušo ķermeni. Elpa nomierinājās, un fārgaja sadūšojās izmēģināt uzrunu.