- Eistaā… Es nes ziņu…
Neveikli, bet saprotami. Lēnā solī, turēdamās ēnā, viņa spraucās caur fārgaju pūļiem visapkārt ambesedam uz brivo laukumiņu eistaā priekšā. Nonākusi tur, viņa sastinga pozā, kas pauž zemākās vēlmi piesaistīt augstākās uzmanību, protams, to nesteidzinot.
Pēc ilgāka laika fārgaju pamanīja Vanalpē un pamāja Vaintē uz mēmo figūru.
- Runā! - eistaā pavēlēja.
Fārgaja sasprindzinājumā trīsēja, tāpēc viņai ar mokām izdevās attapt rūpīgi iekaltos vārdus.
- Eistaā, es nes ziņu. Ziņa ir no viņas, kas baro putns. Putns ir atgriezusies.
- Atpakaļ gan! - Vaintē jūsmīgi konstatēja, un fārgaja priekā izliecās, savā naivumā iedomājusies, ka jūsma adresēta viņai. Vaintē ar asu žestu pieaicināja citu fārgaju: - Atrodi Stalanu! Lai nekavējoties nāk šurp! - Viņa atkal pievērsās ziņas atnesējai. - Tu atgriezīsies pie tām ar putnu! Paliksi pie viņām, līdz attēli būs sagatavoti, lai atrādītu man, un tad nāksi un ziņosi. Atkārto!
- Atgriezies pie tām ar putnu. Paliksi. Nāksi pie eistaā, kad būs sagatavoti…
- Attēli, bildes, ainavas, - Vaintē trīs dažādos veidos centās iedzīt sapratni stulbajā galvā. - Atkārto, akajila!
Akajila - tā-ar-kuru-pretigi-runāt. Baisā frāze čukstā pāršalca pār tuvējo fārgaju pulciņu, nododot no mutes mutē arī izbīli, kas lika visām atkāpties no aizejošās ziņneses, it kā tā viņas aptraipītu.
- Vanalpē, cik daudz laika tas prasīs? - Vaintē apjautājās.
- Lai uzsāktu, informācijas pietiek jau šobrīd. Putna atmiņas centra uzkrājumiem jau vajadzētu būt sagrūstiem lielākā atmiņas bankā. Es pati tā esmu darijusi, caurskatot augšanas algoritmus. Pirmos un pēdējos attēlus var apskatīt nekavējoties. Laikietilpīgā daļa ir sekošana objekta gaitai vidusdaļā ietvertajā informācijā.
- Tava doma man nav skaidra.
- Kā izskaidrotāja es esmu stulbene, eistaā. Putns bija ceļā neskaitāmas dienas. Visu šo laiku, vai nakts, vai diena, ik pēc brītiņa fiksēts attēls. Atmiņas radījumam var likt novākt visas melnās nakts ainavas, bet palikušo bilžu skaitam joprojām nav gala. Tā nu katrs attēls jāiedabū šķidro kristālu ekrānā, lai to attīstītu vai izmestu. Tas prasa dienas - daudz dienu.
- Tad mēs būsim pacietīgas un gaidisim.
Viņa pacēla acis, sazīmēja Stalanas drukno, rētaino augumu un pieaicināja viņu pie sevis.
- Putns ir atpakaļ. Ja astazoi ir atrasti, mēs drīz vien to zināsim. Vai mēs esam gatavas sēsties tarakastos un uzbrukt?
- Esam. Fārgajas jau šauj gluži labi, hezocani uzbarojušies… Ir iestādīts daudz dzelkšņu krūmu, daudz dzelkšņu jau ievākts. Aug arī laivas, un daži jaunie īpatņi jau ir gatavi darbam.
- Tad sagatavo viņas! Iekrauj pārtiku un ūdeni un ziņo man. Un tu, Vanalpē, - tava pieredze ar attēliem mums šobrīd lieti noderēs. Tu bez kavēšanās dosies palīgā tām, kuras šo darbu dara!
Atlikušo dienas daļu un nākamo dienu Vaintē, izmetusi no galvas visas domas par astazoiem, vadīja pilsētas dzīvi, tomēr ik brīdi, kad viņa atvilka elpu un tuvumā nebija nevienas sarunu biedrenes, atgriezās nelūgtas atmiņas. Vai astazoi tiešām atrasti? Ja tā, viņi jāuzmeklē, jāaplenc un jāiznīcina. Domājot par astazoiem, viņas nāsis dusmās nobālēja. Šādā jutoņā ēšana vairs nesniedza baudu, un viņas pacietība izrādījās tik īsa, ka kāda izbiedēta fārgaja, aiztriekta vismežonīgākajā kārtā, pat nomira. Tas, ka trešajā dienā Vaintē sagaidīja kāroto ziņu, pilsētas labklājībai ļoti nāca par labu.
- Attēli ir gatavi, eistaā, - fārgaja teica, un visām, kas to dzirdēja, pārskrēja atvieglojuma trīsas. Kad Vaintē atstāja ambesedu, pat Keriks pievienojās lielajai sekotāju grupai, tāpat kā citas degot nepacietībā noskaidrot, kas tad īsti noticis.
- Viņi ir atrasti! - Vanalpē paziņoja. - Šobrid tiek attīstīts liels attēls; tūdaļ būs gatavs.
Celulozes loksne lēnām izslīdēja no zvēra mutes. Vanalpē ar mitru šļakstu izrāva to ārā, un Vaintē sagrāba attēlu vēl valgu un siltu.
- Tiešām - viņi ir atrasti! - viņa iesaucās, un loksne viņas pirkstos vilnīja. - Kur ir Stalana?
- Te, eistaā! - Stalana atsaucās, atliekot pie malas tikko aplūkotos attēlus.
- Vai tu zini, kur meklēt šo vietu?
- Vēl ne, - Stalana iedūra pirkstu attēla centrā, - bet pilnīgi pietiek ar to, ka gar šo vietu tek upe. Mēs uzbruksim no ūdens. Šobrīd sekoju viņiem pa pēdām - to vismaz es protu -, un pirmā puse man jau ir atzīmēta. Pēc attēliem es varu viņiem izsekot līdz šai vietai. Lūk, te ir viņu mājvieta. Ādu nojumes, lieli zvēri - viss, kā jau redzēts.
- Un arī iznīcināsim viņus tāpat, kā iepriekš! - Vaintē pieaicināja Keriku un iebakstīja īkšķi attēlā. - Tu zini, kas tas ir?
Jauneklis neko tamlīdzīgu savu mūžu nebija redzējis. Viņš paņēma loksni ar svešādajiem melnbaltajiem pleķiem un grozīja uz visām pusēm, līdz Vaintē izrāva to viņam no rokām.
- Neesi stūrgalvīgs! Tu esi redzējis šos radījumus, tev ir pazīstamas tādas ainas!
- Lūdzu, ar tavu atļauju, eistaā, - Vanalpē bikli un vainīgi iejaucās. - Arī fārgajas bez īpašas apmācības nav spējīgas apjēgt, kas saskatāms attēlos. Viņas redz, bet nesaprot.
- Skaidrs, - Vaintē aizmeta loksnes prom. - Pabeidziet sagatavošanas darbus. Tiklīdz vieta būs norādīta, mēs dodamies ceļā. Un tu, Kerik, nāksi kopā ar mums.
- Paldies, eistaā! Kalpoju ar prieku!