Keriks runāja pilnīgi vaļsirdīgi. Viņam nebija ne jausmas, kurp viņas dosies un ko daris, tomēr viņš ar tīksmi domāja par gaidāmo laivu braucienu.
Jaunekļa degsme apdzisa visai drīz. Sirotājas devās ceļā rītausmā, kuģoja līdz krēslai un naktis pārlaida krastā. Tas turpinājās diendienā, līdz Keriks sāka apskaust jilanē par viņu spēju sabrukt bezsamaņai tuvā stāvoklī. Viņš, turpretī, lūkojās uz krastu un pūlējās iztēloties, kas slēpjas aiz meža sienas augšpus pludmales.
Attālinoties uz ziemeļiem, krasta līnija izmainījās. Džungļus nomainīja skraj- mežs, kas tālāk pārgāja muklājos un krūmājos. Ceļā gadījās ari lielas upes grīva, bet braucējas turpināja virzību uz ziemeļiem, līdz nonāca plašā līci. Tad Vaintē un Stalanas flagmaņlaiva devās pret līča krasta ieloka vidu. Tas bija kas jauns, un apātiskās fārgajas sarosījās. Kad karavāna ielauzās piekrastes niedrājā, ligzdojošie putni lielos baros uzspurdza gaisā, aizsedzot sauli. Dūņu purvu atkal nomainīja liedags, un Vaintē deva zīmi izsēsties krastā, lai gan saule bija veikusi tikai pusi lejupceļa pret apvārsni.
Keriks, tāpat kā citas, piezagās cieši klāt, alkdams dzirdēt tālākos plānus. Stalana bakstīja kādu attēlu.
- Te esam mēs, bet te, upes krastā, ir astazoi. Ja mēs šodien pieejam par tuvu, mūs var pamanīt. Gudrāk būtu izkraut laivas šeit un atstāt visu pārtiku un ūdeni krastā. Tādējādi mēs būtu gatavas triecienam līdz ar gaismas svīdu.
Vaintē piekrita.
- Mēs uzbruksim no jūras, slēpdamās aiz plīstošajiem viļņiem, jo tobrīd mēs vēl nebūsim tikušas viņiem aizmugurē. Es gribu nokaut visus! Izņemot dažus, ko Stalanai likts saņemt gūstā. Vai skaidrs? Atkārtot!
Grupu vadītājas atkārtoja norādījumus, kamēr fārgajas saspringti centās tos iegaumēt. Pēc daudzkārtējas atkārtošanas pat viscietpaurainākā fārgaja zināja, kas darāms. Keriks garlaikots uzgrieza muguru, bet pēc Vaintē signāla veicīgi vien atkal pievērsās notiekošajam.
- Tu paliksi šeit, pie krājumiem, un gaidīsi mūs atgriežamies. Es negribu, lai tevi kļūdas pēc cīņas karstumā nogalina. Gaidi savu laiku: darbiņš būs arī tev.
Pirms vēl Keriks spēja atbildēt, viņa jau novērsās. Jauneklis nealka vērot slaktiņu, astazou apkaušanu ne tik, un Vaintē lēmums viņu iepriecināja.
Pret rītausmu viņas bija jau augšā un sēdās laivās. Piekraušanas gaitā Keriks sēdēja krastā un pēc tam klusi vēroja, kā laivas atiet no krasta un izgaist rita miglā. Inlēnu skatījās ar acīmredzamu intereses trūkumu, toties, aizbraucējām izzūdod skatienam, nekavējoties atvēra gaļas kublu.
- Tu esi pretīga rīma! - Keriks teica. - Tu kļūsi trekna.
- Ēst labi, - Inlēnu attrauca. - Tu ēd arī.
Jauneklim no tiesas negāja pie dūšas kublos iekonservētā gaļa (tā daždien garšoja pēc pelējuma), tomēr viņš nedaudz ieskrubināja un uzdzēra ūdeni, jo zināja, ka nekas nepiespiedīs Inlēnu kustēt, kamēr viņa nebūs pielocījusies līdz ūkai. Viņš piekasīgi nopētīja dzīvesbiedreni un atklāja, ka pareģojums jau piepildījies: Inlēnu aptukusi, miksts slānis pār visu ķermeni nogludinājis muskuļu skarbās aprises.
Kaut arī Keriks bija radis pie citu pastāvīgās klātbūtnes, viņš lieku reizi konstatēja, ka joprojām spēj rast baudu vientulībā. Inlēnu neskaitījās. Pēc laivu aizbraukšanas visu ieskāva klusums. Brize gan čabināja zāli, sīkie vilnīši skalojās gar krastu, bet balsu nebija - pilnīgi nekā no ambeseda nerimstošās čalas.
Keriks gāja pa priekšu gar tīro smilšu joslu starp zāļainiem ciņiem, iztraucēdams putnus, kuri teju teju no kājapakšas šāvās augšup. Viņi klimta klusumā. Inlēnu neapmierināta burkšķēja, nācās kurnētāju apsaukt. Paisumam pieņemoties spēkā, viņi nonāca augstas, melnas klints kauprē. Pie klints piestiprinājušās ūdenszāles locījās ūdens plūsmās, un tieši virspus ūdens līmeņa vidēja spraugās iestiprinājušos tumšu gliemeņu kolonijas.
Labas ēst, - Inlēnu teica, skaļi klakšķinot žokļus. Viņa stāvēja līdz ceļiem ūdeni un centās dažas atraut, bet tās stingri turējās pie akmens. Zaudējusi ceribas, viņa ļāvās, lai Keriks izved viņu krastā, kur jauneklis salūkoja dūres lieluma akmeni un atskaldīja dažas gliemenes no klints. Inlēnu tās sakampa, iegrūda mutē, saberza starp saviem smagajiem žokļiem un izspļāva čaulas suķes okeānā. Saldeno mīkstumu viņa tīksmē norija. Keriks savāca dažas arī sev un atgrieza tās vaļā ar savu metāla nazi. Abi tur uzkavējās, lidz nespēja vairs ieēst.
Diena vērtās lieliska, varētu pat teikt, lieliskākā diena Kerika mūžā, bet viņš vēlējās atrasties norādītajā vietā, kad atgriezīsies citas, tāpēc viņi devās atpakaļ jau agrā pēcpusdienā. Gaidīt nācās vēl ilgi. Saule bija jau zemu, kad parādījās laivas.
Pirmā krastā izkāpa Vaintē. Viņa noteiktā solī aizgāja līdz produktu kaudzei, nosvieda ieroci smiltīs un atrāva gaļas kublu, nostājās pret Keriku jautājošā pozā, nokoda lielu kumosu, sazelēja to, norija un visbeidzot ierunājās.
- Neviens neizspruka. Slepkavniekiem gals. Viņi cīnījās kā nelabie, un mēs zaudējām pulka fārgaju, bet pasaulē fārgaju netrūkst. Kas iecerēts, tas padarīts. Tagad tu ķersies pie sava darbiņa.
Viņa uzsauca divām fārgajām, kuras izvilka no tuvējās laivas smagu saini un izvilka krastā. Pirmajā brīdī Keriks to noturēja par ādu ķīpu. Tad tā sakustējās.
Kad fārgajas nometa saini smiltīs, ādas atritinājās un atklājās bārdaina seja; radījuma mati - asiņu piesūkušies, acis - bailēs ieplestas. Ieraudzījis Keriku, tas iepleta muti un izgrūda savādas, čērkstošas skaņas.
- Astazous runā, - Vaintē teica, - vai vismaz izgrūž kādas skaņas, kas šiem netīrajiem dzīvniekiem kalpo kā valoda. Ko viņš saka, Kerik? Es pavēlu tev klausīties un pastāstīt man, ko viņš saka!