Par nepaklausību nevarēja būt ne runas. Ko eistaā lika, tas tika izpildīts. Vienmēr. Bet Keriks nespēja izpildīt; viņa kustības pauda bailes.
Viņš nesaprata šīs skaņas. Tās viņam neko neizteica. Pilnīgi neko.
XXV
- Vai radījums runā? - Vaintē uzstājīgi vaicāja. - Stāsti, nečammājies!
- Nezinu… - Keriks nenoteikti novilka. - Varbūt… Es neko nesaprotu. Pilnīgi neko.
- Tātad šīs skaņas ir tikai troksnis, ne vairāk.
Vaintē kvēloja dusmās. Viņas plānus gaidīja krahs. Viņai nevajadzēja noticēt Engai, kura tik uzstājīgi apgalvoja, ka smirdīgie lopi patiešām sazinoties savā starpā. Viņa būs kļūdījusies. Vaintē izgāza savas dusmas pār astazou, iegrūžot kāju būtnes ģīmī un pagrozot. Tas sāpēs iestenējās un neganti izbrēca kaut kādas skaņas. Keriks piešķieba galvu un saspringti ieklausījās.
- Mirklīti, eistaā! Te kaut kas bija.
Viņa soli atkāpās un, joprojām saskaitusies, atkal pagriezās pret jaunekli. Viņš steidzīgi ierunājās, pirms vēl Vaintē niknums nav vērsies pret viņu pašu.
- Tu dzirdēji? Viņš izkliedz vienas un tās pašas skaņas - jau kuro reizi! Un es zinu, tas ir, es domāju, ka zinu, ko viņš saka.
Keriks apklusa un, kodīdams lūpu, rakņājās sensenās atmiņās starp aizmirstiem, izdzisušiem vārdiem.
- Marags - lūk, ko viņš saka. Marags!
- Un tas kaut ko nozīmē?
- Jā. Es zinu - tas nozīmē… Tas ir līdzīgs… Tas ir apmēram tas pats, kas astazous.
Vaintē tas šķita neizprotami.
- Bet radījums taču ir astazous.
- Es domāju ko citu. No viņa viedokļa astazous ir jilanē.
- Doma nav visai skaidra, turklāt šāds skaidrojums man nebūt netīk, bet vispārīgos vilcienos es tevi saprotu. Turpini iztaujāt! Ja, tavuprāt, šis astazous ir jileibe un neprot labi runāt, mēs tev sagādāsim citu īpatni. Sāc!
Bet Kerikam nekas nesanāca. Gūsteknis cieta klusu. Keriks pieliecās viņam tuvāk un saņēma spļāvienu ģīmī. Vaintē nešķita apmierināta.
- Notīries! - viņa uzrūca un pamāja kādai fārgajai. - Atved citu astazou!
Keriks lāgā neapzinājās, kas ar viņu notiek. MARAGS. Vārds kulstījās pa
viņa galvu, uzbangodams atmiņas - netīkamas atmiņas. Auri mūžamežā, kaut kas baiss jūrā. Maragi. Tas ir vairāk nekā viens marags. Maragi, marags, maragi, marags…
Viņš spēji satrūkās, apjauzdams, ka uz viņu nikni auro Vaintē.
- Vai tu piepeši esi kļuvis jilenins - bez valodas kā tāda fārgaja, nule no jūras izlīdusi?!
- Piedod, lūdzu: manas domas, astazous izdvestās skaņas, es domāju, ka…
- Tas mani neinteresē. Runā tagad ar šo eksemplāru!
Keriks palūkojās lejup - platās, izbiedētās, zilās acīs un matu jūklī ap būtnes galvu. Uz sejas mati neauga, un augums zem apsējiem šķita uzblidis un svešāds. Vaintē sakampa astazoiem atņemtu koka šķēpu ar akmens uzgali un iebakstīja radījumam sānos; izbiedētā būtne iekviecās.
- Paskaties uz mani! - Vainē uzsauca. - Tā jau ir labāk. Tagad es tev parādīšu, kas tevi gaida, ja tu klusēsi tāpat kā šis te un nemēģināsi runāt.
Vaintē apgriezās un trieca šķēpu bārdainā gūstekņā miesā. Tas ķērcoši iebļāvās, bet Vaintē trieca šķēpu atkal un atkal, līdz iestājās klusums. Otrs upuris šausmās vaimanāja un svaidījās uz visām pusēm, cik to ļāva ciešās saites. Vaintē aizsvieda projām asiņaino ieroci.
- Atsvabini tā locekļus un liec runāt! - Vaintē novērsdamās teica.
Tas izrādījās sarežģīti. Gūstekne te spiedza, te smagi kāsēja, no tās acim straumēm plūda asaras un uz virslūpas krājās gļotas. Keriks pieliecās cieši klāt, pagaidīja, lidz būtne pierimst, un izrunāja vienīgos vārdus, kurus zināja.
- Marags. Maragi.
Tūdaļ arī sekoja atbilde, bet tik strauja, ka viņš nespēja izsekot, lai gan saklausīja «maragi» un vēl ko citu. Samadu! Jā, samadu, - samadu esot apkāvuši. Šie vārdi nozīmēja tieši to! Viss samads maragu apslaktēts. Lūk, ko viņa stāsta!
Viņa… Neviļus Kerika lūpās raisījās šis vārds. Sieviete. Viņa ir linga, un tas otrs - nodurtais, - tas ir hannas. Sieviete un virietis. Ari viņš pats ir hannas.
Sapratne padziļinājās, bet mokoši gausi - pa vārdam, pa frāzei. Dažus vārdus viņš vispār neizšķīra; astoņgadīgā zēna vārdu krājums - viss, ko viņš jebkad zinājis, - nebija tāds kā pieaugušai sievietei.
- Jūs apmaināties trokšņiem. Vai saproti arī kaut ko?
Keriks palūrēja uz Vaintē, pielēca kājās un brīdi stāvēja, vārstīdams muti, līdz viņas jautājuma jēga izspiedās caur marbaka vārdu gūzmu viņa galvā.
- Jā, protams, eistaā, saprotu arī. Lēnā garā sāku šo to apjēgt.
- Tas ir jauki. - Vaintē ciešāk ietinās apmetni. Ēnas jau vērtās garas, saule skāra apvārsni. - Vajag to atkal sasiet, lai neizmūk. No rīta turpināsi. Kad sāksi vairāk saprast, likšu uzdot astazoum dažus jautājumus. Jautājumus, uz kuriem svarīgi rasi atbildi. Ja radījums atteiksies atbildēt, tad atgādini tā otra galu. Nešaubos, ka arguments nebūs no vājajiem.
Keriks arī pats paņēma apmetni, atgriezās un apsēdās smiltīs līdzās sievietei. Viņa galvā jaucās vārdi, balsieni, nosaukumi…
Sieviete ierunājās, - un viņš atskārta, ka saprot, pat neredzot viņas kustības.
- Man salst.
- Tu vari runāt tumsā - un es saprotu…
- Auksti…
Protams. Marbaks nelidzinājās jilanē valodai. Tas neietvēra ķermeņa kustības. Tās izrādījās skaņas - tīras skaņas. Keriks jūsmoja par šo atklājumu, vienlaikus noritinādams dažas asinim piesūkušās ādas no mirušā vīra ķermeņa un uzklādams sievietei.