- Mēs varam runāt pat nakti! - viņš murmināja, notrīdams ķepīgos pirkstus pret krasta smiltīm. Kad viņa atbildēja, klusajā, joprojām baiļpilnajā balsī skanēja ari pārsteigums.
- Es esmu Aina no Ohzo samada. Kas esi tu?
- Keriks.
- Tu arī esi gūsteknis, piesiets pie maraga. Un tu proti ar viņiem runāt?
- Jā, protams. Bet ko tu te darīji?
- Vācu ēdamo, ko tad vēl! Dīvains jautājums. Mums nevajadzēja nākt tik tālu uz dienvidiem, bet pagājušajā ziemā tik daudzi nomira badā… Neko nevarēja darīt. - Viņa atkal palūkojās uz viņa siluetu pret debesīm un ļāva vaļu ziņkārei. - Kad viņi tevi sagūstīja, Kerik?
- Kad? - Tiešām nav viegli atbildēt. - Jādomā, jau pulka vasaru aizritējis. Es biju ļoti mazs…
- Viņi visi ir miruši, - viņa piepeši atcerējās un sāka šņukstēt. - Šie maragi viņus visus nobendēja, visus, izņemot dažus gūstekņus.
Viņa iešņukstējās vēl skaļāk, un kaklasiksna spēji iegriezās Kerika kaklā. Viņš abām rokām ieķērās tajā un aizšļūca pa smiltim. Troksnis bija iztraucējis Inlēnu nakts mieru un viņa vēlās projām, raujot Keriku sev līdzi.
Viņš vairs nemēģināja runāt.
Nākamajā rītā Keriks modās ar grūtībām. Galva šķita smaga, āda - karsta. Jādomā - vakar nevajadzēja tik ilgi uzturēties saulē. Viņš atrada ūdens tvertni un alkaini strēba, kad tuvumā uzradās Stalana.
- Eistaā man stāstīja, ka tu sabaurojoties ar citu astazou, - viņa lietoja šādu dzīvniecisku darbības apzīmējumu, turklāt bagātināja frāzi, neslēpjot atklātu riebumu.
- Es esmu Keriks, kurš sēž līdzās pašai eistaā. Tavs runas veids ir aizskarošs.
- Es esmu Stalana, kura žmiedz astazous, kā to vēlējusies eistaā. Nav nekā aizvainojoša, ja tevi nosauc par to, kas esi.
Nesenais slaktiņš sniedza medniecei sāta sajūtu. Viņas uzvediba mēdza būt rupja kā viņas balss, bet šorīt viņa turklāt izrādijās neparasti dzēlīga. Keriks nejutās tik labi, lai strīdētos ar brutālo radību. Tikai ne šodien. Nepievēršot uzmanību viņas pārākuma un nicinājuma pilnajai pozai, viņš aizgriezās, un medniecei nācās sekot viņam nopakaļ lidz vietai, kur gulēja sasietā sieviete.
- Runā ar to! - Stalana izrīkoja. Viņas balss skaņa lika sievietei notrīsēt un izbailēs pievērsties Kerikam.
- Man gribas dzert.
- Es atnesīšu ūdeni.
- Tā locījās un izgrūda skaņas, - Stalana iejaucās. - Tavas skaņas nebija ne kripatu labākas. Ko tas nozīmē?
- Viņa vēlas ūdeni.
- Labi. Iedod ķēmam kādu malciņu. Un pēc tam jautāšu es.
Marags līdzās Kerikam Ainu šausmināja. Tas pavērās viņā ar tukšu, aukstu skatienu, sakustināja locekļus un kaut ko krekšķēja. Keriks tulkoja:
- Vai te vēl ir kādi tani?
- Kur? Ko tu ar to domā?
- To jautā šis neglītais marags. Man jāzina, vai te ir vēl kādi, vai ir citi samadi?
- Uz rietumiem, kalnos - to taču tu zini.
Stalanu atbilde neapmierināja. Tincināšana turpinājās. Pēc brīža, neskatoties uz nepilnīgajām valodas zināšanām, Keriks apjauta, ka Aina izvairās no tiešām atbildēm.
- Tu nesaki visu, ko zini, - viņš pārmeta.
- Bet protams! Šis marags vēlas atrast arī citus samadus un apslaktēt. Es nestāstīšu. Es drīzāk miršu. Vai tad tu vēlies, lai mošķis to zinātu?
- Man vienalga, - Keriks vaļsirdīgi atzinās. Viņš jutās saguris, un arī galva sāpēja. Maragi var kaut astazous, astazoi var kaut maragus, lai tikai liek viņu mierā. Viņš ieklepojās, tad sāka kāsēt bez mitas - dziļi un sāpīgi. Noslaucījis gļotas no lūpām, viņš atskārta, ka tajās redzamas asinis.
- Prasi vēl! - Stalana uzstāja.
- Prašņā pati! - Keriks ieteica tik bezbēdīgi, ka Stalana burtiski iešņācās dusmās. - Es gribu padzerties. Man rīkle kalst.
Viņš alkaini padzērās, atlaidās zemē un uz brīdi pievēra acis.
Vēlāk apziņā pavīdēja, ka kāds viņu kaut kur velk, bet atvērt acis šķita pārāk smags darbs. Pēc brīža viņam lika mieru, viņš pierāva kājas pie krūtim un apņēma tās ar rokām. Pirms samaņas zaudēšanas, Keriks vēl sajuta, ka zem svelmainās saules stariem ir aplam auksti.
XXVI
Apziņā gruzdēja laika rituma izjūta, apziņu skāra pastāvīgas sāpes. Sāpes, kas drīz vien kļuva par svarīgāko motīvu Kerika dzīvē, - nomācoša nenovēršamība, kuras priekšā viņš drupa. Tajos brīžos, kad apziņa bija. Periodiski to nomainīja bezsamaņa. Viņš gaidīja viendabīgās tumsas brīžus kā patvērumu no drudža un nebeidzamajām ciešanām. Reiz Keriku pamodināja svešādas, neskanīgas vaimanas; tikai pēc brīža viņš apjauta, ka vaidējis pats.
Smagākais brīdis jau atkāpās pagātnē. Samaņa joprojām atgriezās tikai brīžiem, bet Keriks apzinājās, ka sāpes aizstājusi trula smeldze. Skatiens bija aizmiglots, bet stingrā, vēsā roka ap pleciem, kas balstīja viņu, lai viņš varētu padzerties, varēja būt tikai Inlēnu roka. «Nešķirama kā paša ēna,» Keriks nodomāja, «kā paša ēna.» Doma viņu sasmīdināja - grūti pat pateikt, kāpēc, - un viņš atkal ieslīga nemaņā.
Kādu dienu Keriks konstatēja, ka ir pie pilnas sajēgas, tikai nespēj pakustēties. Šķita, ka aizplūdusi neizmērojama laika straume, kas gan nav viņu nospiedusi pie zemes, nedz arī saistījusi, tomēr aizskalojusi pēdējo piliti spēka, liekot plakt pie zemes no sava ķermeņa svara. Viņš atklāja, ka var pakustināt acis, bet tās asi iesāpējās un pieplūda neapturamām asarām. Inlēnu tepat līdzās domīga tupēja uz resnās astes, klusā svētlaimē blenzdama tukšumā. Ar milzu
pūlēm jauneklis izspieda vienu vienigu vārdu «dzert», nespēdams nobeigt to vārda daļu, kuru pavadīja ūdens nešanu apzīmējošās ķermeņa kustības. Inlēnu tuvākā acs pagriezās pret Keriku, kamēr smadzenes pūlējās aptvert pausto domu. Beigu beigās pat viņai atausa skaidriba. Viņa pietrausās kājās, atnesa ķirbi un paslēja viņa ļengano augumu, ļaujot padzerties. Viņš iestrēba, ieklepojās un spēku izsīkumā zaudēja samaņu. Pie ieejas kaut kas sakustējās, un redzes lokā iepeldēja Akotolpa.